NOSLĒGUMS IZSTĀDEI “VERNOREKSIJA”

Diskusija

Liene un Gabriela par izstādi

Kā tu interpretē vernoreksiju?

– Vernoreksija ir kas tāds, kas ievibrē dvēseli. Neparedzama, kaislīga, cerības modinoša.

– Manuprāt, vernoreksija ir daļa no cilvēka būtības, kas var būt gan apzināta mīlestība pret pavasari, gan neapzināta tieksme pret jauniem dzīves sākumiem. Tā ir sestā maņa, kā poētisks reflekss vai pat instinkts. Man izstāde bija kā maigā pavasara dūmaka, kas ar maigu plaukstas pieskārienu mēdz noglāstīt pirmo gaišo saulrietu sārtos vaigus. Mākslas darbi man ļāva no jauna iemīlēties šajā daudzpusīgajā gadalaikā un sajust laika ritējumu, kas lēnām tek caur pirkstiem, veidojot atmiņas. Tā bija neparasta saskare ar mākslu, kuru šaubos, ka jebkad aizmirsīšu.

– Piekrītu. Šī izstāde savā formā un vēstījumā šķita pulsējoša un dzīva, gluži tāpat kā pati vernoreksija – romantiskā pavasara noskaņa, kas tik bieži apdullina ar savu intensitāti un enerģiju. Radītie darbi runāja cits ar citu, tie runāja ar mani un, domājams, ikvienu, kas uz tiem skatījās. Šī izstāde bija netverama, un netveramas bija sajūtas, ko tā izraisīja. Mani uzrunāja tas, cik dažādas ir pavasara atbalsis. Mani uzrunāja spēks un reizē maigums, kas tajās viļņoja. Mani uzrunāja mirklis, kurā es tās saklausīju un pie sevis teicu: “Jā, es jūtu.” Bet vai tu sajuti darbu autorus? Un vai tu sadzirdēji sevi?

– Man ir ļoti grūti sevi sadzirdēt mākslā, jo pati pašlaik vēl nezinu, kas esmu, tādēļ nezinu, ko meklēt. Darbu autorus izstādē sajutu ar nelielu haosu, ar maigu vētru, bet savas sajūtas spēju rezonēt ar literātiem. Tur spēju saklausīt savas pēdējā laika pārdomas.

– Es gan katrā no darbiem, neraugoties uz atšķirībām burtu virknējumā, skaņās vai krāsās, atradu daļu sevis. Bieži pat tur, kur nekad agrāk nebiju iedomājusies sevi meklēt – melnās līnijās, tukšumā starp dzejoļu rindām, otas triepienos un kustībā. Allaž kustībā. Es atradu sevi autoru atbalsīs, viņu raidītajās vibrācijās.

Kā tu tagad, pēc izstādes, saproti pavasari? Vai zini, kādēļ tu to jūti?

– Līdz šim man pavasaris bija klišejisks un netīkams gadalaiks, kas saistījās ar netīri pelēkām, kūstošām kupenām un aukstiem, mitriem rītiem. Tomēr tagad, šodien, es jūtu pavasari caur dzeju. Es to jūtu caur idejas niansēm un klusām puspatiesībām, jo tagad spēju ieraudzīt to no citas puses, it kā būtu sakrustojusi paralēles.

– Jā, tagad pavasaris man ir kas vairāk par vienu no četriem gadalaikiem. Tā ir vesela pasaule ar savu gravitāciju, kas pievelk, savu atmosfēru, kura ļauj ieelpot, savām kvantu daļiņām, un katrai no tām ir nozīme šeit un tagad. Tā ir svārstīga, mainīga, pilna ar versmojošām smaržām un sajūtām, kuras mostas no vārdiem, krāsām un skaņām. Es jūtu pavasari ne vairs tādēļ, ka redzu to sev apkārt, bet gan tāpēc, ka zinu – tagad tas ir manī.

Leave a Reply