Atdzimšana (radošo darbu mozaīka)

Autors: Gabriela Skrauce

Kad satumst debesis, es mirstu. 

Es nomirstu līdz ar šodienu. Kļūstu par vakardienu, par savu izelpu, par mirkli, kurš kā sausi smilšu graudi izslīdējis caur pirkstiem. Par atmiņām, kas kā karameles izkusušas nebūtībai uz mēles. 

Es mirstu. Nomirstu līdz ar smaidiem, kas sapinušies cits citos. Līdz ar smiekliem, kas gāzuši pasauli no kājām, līdz ar smeldzi, kas noslīkusi pati savās asarās. 

Es nomirstu līdz ar sapņiem par nākamību un pagātnes tīkliem, kuros nevilšus iepinos kā muša. 

Es mirstu līdz ar sirdīgām elsām un tumsas aizplīvurotiem skatieniem, un līdz ar visu, kas nācis pār lūpām, kaut tam nebūtu bijis jānāk. Es mirstu līdz ar nepateiktiem vārdiem, kuri kaisuši mēles galā tik ilgi, līdz apdzisuši un pārtapuši gruzdošās oglēs. Un ar balsīm, kurās man būtu vajadzējis ieklausīties.

Es mirstu līdz ar grēkiem, ar visu nepareizo un netaisno. Līdz ar nodevības lūžņiem. Un puvešiem sirdī. 

Mirstu līdz ar sevi. Mirstu sevī.

Ļauju neesamībai pamazām aprīt to, kas vēl vakar skaitījies mans, sašķelt to sīkās driskās, lai aizvējo projām kā liedaga smiltis. 

Citādi nevar. Ieelpa nāk pēc izelpas. Eksistence pēc bojāejas. Man ir jānomirst, lai atdzimtu. Citādi nevar.

Es ļaujos krist tumsas valgos, izkrist tiem cauri, krist tur, kur nav nedz laika, nedz telpas, kur nesniedzas mana patība un tās ierobežotība. Krist nāves rīklē.  

Citādi nevar.

Nāks jauns rīts. Un tad es atdzimšu.

Autors: Madara Vaserberga

Es uzkāpu kalnā. Es uzkāpu kalnā un sevi vairs nepazinu. Te es palikšu un kā Nīče prātošu. Viena ar sevi šajā kalnā es sastapos. Kā Ziedonis garam, es domām atvēlu laiku un telpu. Kā svētceļnieks es meklēju kalnos savu Meku. 

Tur nu tā bija – mana Meka – akmens klintīs iekļauta, saules stariem apveltīta pļava. Ar basām kājām ielēcu tajā, lūdzot kalniem to atļauju. Es apsēdos un ieaugu zemē kā dadzis, kam blakus sēdēju. Es ieagu zemē un paliku tik ilgi, cik garam bija spēka domas velt. Kā pats kalns es, šķiet, gadiem te sēdēju saules mātes apspīdēta, apgarota, kā svētais Zaratustra es tad cēlos un kāpu no kalna sludināt ļaudīm savu saules pielieto domu. Kā Zaratustru mani nedzirdēja. Es kliegtu un spiegtu, pat gavilētu, ja vien spētu. Klusi pati sev stāstīju par prāta plūdiem, apgaismību, par atdzimšanu, par lielo pasauli, kas nav tālu, vien kalna kāpiena attālumā. 

Es uzkāpu kalnā un pirmo reizi tevi no augšas ieraudzīju. Kā grieķiem kāpt Olimpā, jums kalnā uzkāpt ir bail. Bailes no augstuma, ne nokrist, bet no kalna vairs nenokāpt, kā dadzim tur iesakņoties un domas velt. Bailes aprast ar savu garu, bailes beidzot pamosties. Uzkāp kalnā! Ne sev, bet garam, kas aizmidzis.

Leave a Reply