“Bezgala ilgi smejos/par bezgala dziļām rievām” jeb jaunietis un psoriāze

Patrīcija Preisa

Kaspars Rozītis, sociālajos tīklos plašāk pazīstams kā Anna Bezmiegs, raksta dzeju, pirms pandēmijas savu dzīvi saistīja ar teātri un skatuves mākslu, bijis aktīvists arī jaunatnes organizācijā “Protests”. Laikā, kad tika veikta intervija, viņš strādāja ar soctīkliem bezatkritumu dzīvesveida kustībā “Zero Waste Latvija”. Tomēr papildus ikdienas nodarbēm viņam jāsadzīvo ar kādu nepārāk draudzīgu hronisku saslimšanu, kura arvien biežāk tiek minēta gan televīzijā, gan internetā, – psoriāzi.

Psoriāze ir imūna saslimšana, kuras cēloņiem pieskaitāmi gan ģenētiski priekšnosacījumi, gan apkārtējās vides ietekme, stress utml. Tās galvenā pazīme ir sudrabainu, pelēku, baltu vai dzeltenīgu “zvīņu” klātas sārtas plāksnītes uz elkoņiem, ceļgaliem, kā arī uz galvas ādas matainās daļas, kas citkārt apkārtējiem liek KĻŪDAINI domāt, ka saslimšana ir lipīga. Psoriāze nav ārstējama, bet ir kontrolējama, apmeklējot dermatologu, kā arī ievērojot noteiktu režīmu un dzīvesveidu. Par sabiedrības attieksmi un to, cik lielā mērā iespējams savienot ārstu ieteikumus un izrakstītās smēres ar ikdienas dzīvi, runāju ar Kasparu. Intervija notika 2020. gada novembra izskaņā, tādēļ, protams, attālināti.

Internetā biežāk esi redzams kā “Anna Bezmiegs”. Kā zināms, viens no psoriāzes “blakusefektiem” ir problēmas ar miegu, tādēļ jāvaicā – vai tam ir kāds sakars ar pseidonīma izvēli? Vai saslimšanai bijusi ietekme uz Tavu radošo darbību, dzeju?

O, jā! Nesen redzēju, ka psoriāzes ārstēšanu apmaksā, laikam no pagājušā gada, taču es pagaidām  neārstējos, neesmu saņēmies to darīt. Ja neārstē, psoriāze ietekmē ne tikai miegu, bet arī citas darbības – var  nosēdēt uz vietas ilgāk nekā stundu, vien cīnoties ar savu ādu. Dzejā tas ir temats, ko daudz apspēlēju,  piemēram, rakstu par “čūskām, kas met ādu”.

Kā psoriāze sāka izpausties un kādas bija Tavas pirmās sajūtas pēc diagnozes uzstādīšanas?

Tas pamazām sākās 7.-8. klasē. Sākotnēji īpaši nepievērsu uzmanību, jo domāju, ka ir ziema un tādēļ sausa āda, turklāt biju aizņemts ar citām lietām. Tomēr, tā kā apkārtējos tas sāka tracināt un biedēt, es pirmo reizi aizgāju pie ārsta. Ārsts neko nestāstīja. Parasti par savām diagnozēm un to pazīmēm vairākas stundas lasu internetā, tādēļ par psoriāzi  nopratu no Google. Ārsts iedeva šķīdumu, ko smērēt uz ādas, to kādu laiku darīju, bet tas ir nogurdinoši,  jādara bieži – katru rītu vai vakarā, jāievēro režīms, nedrīkst iet siltā dušā…Pie ārsta vairs neatgriezos, jo man viņš nepatika kā cilvēks. Šogad mani atkārtoti piespieda aiziet pie ārsta, es vairāk to daru apkārtējo spiediena  dēļ. Atkal izrakstīja daudz dažādas dārgas smēres. Diagnoze nav uzstādīta līdz galam, jo neturpinu ārstēšanās kursu – laikā, kad es ārstējos, tas bija  nenormāli dārgi un laikietilpīgi. Es mīlu no rītiem ilgāk pagulēt, un pusstundu veltīt kaut kādam smērēšanās  procesam ir diezgan kaitinoši.

Vai ir vēl kādas nianses, kā Tavējā atšķiras no cilvēka, kuram nav psoriāzes, ikdienas? Vai psoriāze ir vairāk  piedēklis fonā vai nozīmīgs faktors?

Citiem ir nepatīkamāk kontaktēties ar mani. Pirms Covid-19 darbojos teātrī, spēlēju skolā, un fiziski,  ķermeniski sastrādāties ar mani bija nepatīkamāk nekā ar citiem. Tā ir viena no galvenajām atšķirībām, jo teātris ir liela daļa manas dzīves. Kādreiz ļoti sapņoju par skatuves karjeru, bet kastingos psoriāze uzreiz  atsvešina, atbaida. Grimētavā vai ejot uz frizētavu, ja kaut kas birst (jo man ir arī skalpa psoriāze), jāstāsta,  ka man nav blaugznas. Bijusi reize, kad frizētavā tādēļ lika mazgāt galvu.

Pastāv dažādas pieredzes – vai psoriāze ir ietekmējusi to, kā skaties uz sevi, sevi izjūti un uztver, varbūt  ietekmējusi vērtības (un ne vienmēr tai jābūt negatīvam, piemēram, manā gadījumā diabēts liek biežāk piedomāt  par sevi, savu labklājību un veselību)?

Ļoti traki ar psoriāzi kļuva, kad sāku pieczvaigžņu viesnīcā strādāt kā konsjeržs un portjē. Šajā darbā pastāv  daudz dažādu standartu, un tas bija ārkārtīgi stresaini, psoriāze sāka uzplaiksnīt. Tādēļ sapratu, ka tur vairs  ilgāk nevaru uzturēties. Fiziski sāka kļūt neciešami, arī kolēģi sāka norādīt : “Vai nevari  vizuāli savākties, nākot uz darbu? Viss esi balts, apbiris.” Vairāk sāku domāt par to, kā varētu darīt interesantas lietas bez stresa, jo tas, ko visu dzīvi daru, ir diezgan saistīts ar lielu daudzumu stresa, piemēram, teātris.

Kā Tu reaģē uz slimības saasinājumiem? Vēlējos arī vaicāt par korelāciju, mijiedarbību starp ikdienas stresu un  garīgo veselību, un psoriāzi, jo, cik esmu lasījusi, tāda pastāv?

Līdzko psoriāze saasinās, arī pašam kļūst arvien sliktāk. Tam ir saistība arī ar pārējo fizisko veselību. Man senāk bija operācija, tad vēl ar psoriāzi nebija tik traki, bet pēc operācijas, kad pamodos palātā, visa gulta bija  balta kā sniegs. Apkārtējie  nezināja, kas tas ir, un 8., 9. klasē bija grūti paskaidrot.  Arī esot mentālajā bedrē, ar psoriāzi var kļūt diezgan traki. Jā, ir sarežģīti  (smejas).

Kā tomēr tiec galā? Esmu dzirdējusi, ka citi cilvēki ar šo slimību, piemēram, meditē, mēģina ievērot “mindfulness”  jeb apzinātību.

Jā, esmu mēģinājis tikt galā, meditēt, tas gan nepārāk veiksmīgi izdevās. Šobrīd man ir cita dzīves situācija, bet, sākoties kovidam, pāris mēnešus vasarā es nestrādāju, nemācījos, biju nolēmis atpūsties, jo diezgan ilgu laiku to nebiju darījis. Pamatīga atpūta ir viens no veidiem kā mazināt psoriāzi un restartēt sevi.

Vai kādreiz ir bijusi problēma, ka cilvēki Tevi pārlieku identificē ar saslimšanu?

Man šķiet, ka ikdienā esmu sevi parādījis citos veidos un bijis spilgts, tādēļ nenāk prātā gadījumi, kad mani būtu saistījuši tikai ar izskatu. Varbūt tas rada pirmo iespaidu, satiekot jaunus cilvēkus, bet saskarsmē ar tiem,  kas ir redzējuši manas pārmaiņas izskatā un psoriāzi – nē, nesaista.

Vai ir kāds stereotips par psoriāzi, kas Tevi īpaši tracina un kuru gribētu mainīt?

Visspilgtāk atmiņā palicis frizētavā notikušais un doma, ka tās ir blaugznas vai kaut kas lipīgs. Kad bija milzīgs  uzplaiksnījums, klasesbiedri baidījās un uztraucās. Kad jokojoties atbildēju, ka tas ir tiešām lipīgs, bija briesmīgi redzēt reakciju, ka no tevis reāli baidās (smejas), it kā tu nāktu uz skolu lipīgs.

Zemāk lasāms viens no Kaspara dzejoļiem, kurā atklājas viņa izjūtas, dzīvojot ar psoriāzi.

bezgala ilgi smejos 
par bezgala dziļām rievām 
iegulētām 
sevmīlības pēļos 
bezgala dziļas svītras uzplēstas 
sevtīgajās sūnu ložas zvīņās 
iemitinājusies zvīņēde 
neļauj tieksmei pēc ābola 
liekt zaru 
sniegt roku 
durklim 
iegriezt svētā vakarēdiena vīnā 
asinis 
lauzīto spārnu un pirkstu 
bungošana manās bungādiņās 
rada trauksmi 
bezgaļa skaisti 
ja gaļas 
satura 
un mugurkaula nav. 
Liekēdis. 

Kasparu vari sastapt :

Twitter – @navmiegaAnnai 

Instagram – @anna_bezmiegs

Leave a Reply