Brīvība

Katrīna Tīna Smilga

Par brīvību es sauktu brīdi, kad nejūtu savas ēnas. Mani netraucē pagātne vai nākotne, jo vienīgais, ko varu mainīt, ir tagadne. Laiks ir apstājies ar mani vienlaikus. Es reizē jūtu gan visu, gan neko. 

Brīvību sabiedrība bieži vien skata kā mērķi, kuru jāsasniedz vai arī pretēji – ko nevar sasniegt. Brīvība vienmēr tepat vien ir. Kā draugs, kā plecs, kā kāja, kā ūdens. Ne visi ir gatavi to saprast, jo ne visi tam ļaujas. Brīvības klātbūtne ir atkarīga tikai no sevis paša.

Tikai tad, kad cilvēks kļūst neatkarīgs vai mazāk atkarīgs no citiem, var saprast, kam tiešām brīvība ir vajadzība. Tā ir spēja ietekmēt sevi, attīstīties, augt, veidot. Tā nav īpašība, tā ir dzīvība.

Patrīcija Preisa

Bet vislabāk man patīk pēc darba atnākt mājās. Izlaist matus, nomest uz grīdas somu un dokumentus tā, lai tie nočaukst ar kārtīgu būkšķi. Izslēgt lampas, izšķīst dīvānā, jo gultas man nav, un vērties vakara gaismas atspīdumā uz stikla kumodes durvīm. Tad savilkties gliemežnīcai līdzīgā lokā. Ar roku glaudīt sev matus un tēlot salmu čupu, kas vienmēr sāk pūt, tiklīdz pienākumi beigušies, un kas grib, lai viņā kāds vasaras nebēdnis pavāļājas. Un ko? Neviens jau nevar man aizrādīt, ir sākušās brīvdienas. Ja gribētu, tad varētu visu dienu gulēt kaut uz grīdas. Vēlāk tā arī darīšu, gliemežnīca atritināsies un lodās starp putekļiem, matiem un citiem gružiem. Agrāk nezināju, ka drīkstu tā valstīties uz vēsajiem dēļiem. Aizvērusi dzīvokļa durvis, vienmēr rūpīgi apsēdos krēslā. It kā kāda acs uz mani vēl skatītos. Bet neviena nav, un šis laiks būs tikai mans, tas nepiederēs ne produktivitātei, ne izaugsmei, ne priekam, ne plāniem par tālāku nākotni, ne mērķtiecībai. Tas būs mans.  

Šajos pārdesmit kvadrātmetros neviens taisnprātis, neviena ideja nevar tikt man klāt, kaut reizēm šķiet, ka jūtu, kā mēs viens otru kontrolējam cauri sienām. Man kauns dziedāt, kauns par skaļu runāt, kauns par daudz staigāt kaimiņiem virs galvas. Esmu pieklājīga. Tādēļ vienīgās skaņas, kas dzirdamas cauri tapetēm bungplēvītes biezumā, izdveš veļas mašīna, tējkanna, fēns un reizēm mikroviļņu krāsns. Tas jau loğiski – lai neiztraucētu cits citam mieru. Omulīga līdzāspastāvēšana termītu ligzdās. Bet vai ir robeža starp rūpēm un kontroli? Mana rīkles čakra noteikti ir aizmirsusi, ka tā eksistē. Vai arī ir pielīdzināma simtgadīgai balerīnai, kura ar grūtībām spēj pakustināt gūžas, kaut agrāk ar kājām šķērēja deju grīdu un gaisu.

Nospiežu taustiņu, manā istabā klusi sāk skanēt mūzika. Sveša un dzīvē nekad nesatikta balss, kas reizē tik familiāri atradusi vietiņu manās smadzenēs, traucas cauri to rieviņām. Es atdodu sevi skaņu kontrolei, lai tiktu atbrīvota. Tā runā manā vietā, saujā paņem manis neizteiktos vārdus kā izrautus zobus un sakrata kopā ar notīm, pa kurām domās lēkāju kā apaļiem bruğakmeņiem. Līdzi velku sakaltušās rīkles čakras pavedienu, sevi apmānot, ka kamols atritināts. Ir 01:23, un es dejoju starp konstrukcijām, kuras nespēj mani notvert uz kopīgu valceri. Dienās mans avatars izstaigā stundas kā pieklājas, bet šajos vakaros manā istabā nav vietas paškritikai un produktivitāte nespēj te iestiept savas alkatīgās ķetnas. Man ir mans ķermenis un grīda, uz kuras apgulties, neko citu es šonakt negribu, neko citu nevajag. Mazā brīvība – nezināju, ka reizēm šis vārds slēpjas nevis uz šosejas vai lielveikalā, vai pārgājienā mežā bez WiFi pārklājuma, vai kraujas malā, bet tieši nelielā istabiņā un iespējā vērot, kā uz sienām veidojas nakts gaismu atspulgi no lampām, kas deg kaimiņu māju logos. Bet apjaušu, ka roka nevar ilgi palikt tukša un jau pāris dienas vēlāk mani pirksti atkal ķersies krāgā jēgai – pirmdien, jā, pirmdien uz darbu. Nu – vismaz man tas vēl ir.

Terēze Teibe

“Tās nav brīvības, drīzāk brīvības sajūtas,” viņš viedi noteica. Viņš bija brīvs. 

Gluži tāpat kā mazi taureņi paceļas viegliem spārniem augšup un ielido mūsu vēderos, kā ilgi gaidītais saules stars sasilda tik tīkami, ka nemanot izlaužas cauri aukstai lupai, kā skaļš sauciens plašajā tunelī,  kā klusums. 

Tās ir lielas, tās ir mazas – neizmērāmas. Viņš, gudrais, vēlējās iebilst un salikt tās krāsainās kastītēs, sīki jo sīki analizējot, lai pierādītu savu taisnību. Spītība. Atskārsme, ka viss velti. Viņš, muļķis. 

 Skrējiens nekurienē, dziļa tumsa, adrenalīns. Soļi atbalsojas un skan tik skaļi, ka šķiet visa pasaule jau zina. 

“Nu, lūdzu!” izskan gaisā bez skaņas, tomēr klusums, šķiet, kliedz pretī un spiediens ir pārņēmis  visu ķermeni, līdz no plaukstām, kā padodamās, izspiežas sviedru lāse. Droša vieta, dienā nopelta,  taču šobrīd tieši laikā. 

“Brīvība!” sirds laimīgi noteica, taču šķita, ka pametīs ķermeni.  

Jautājums – cik ilgi?

Šādos brīžos dvēsele domā par mazām un lielām brīvībām. Kāds nodomā vārdu “brīvība”, pēdējo reizi aizverot acis, kāds nesaprotamā, skaļā brēcienā to izpauž baltajā palātā, kad pirmo reizi ierauga pasauli plašāku par mātes vēderu. Kāds nodomā vārdu “brīvība”, beidzot saņemot tik ilgi gaidīto glāstu un cilvēka klātbūtni, cits nogriež matus, lai beidzot atbrīvotos no sabiedrības vēlmes visam pieskarties, un atviegloti nosaka: “Brīvība!”

Kāds nodomā vārdu “brīvība”, saistot to ar vārdu  “drošība”, esot sev un jūtoties labi sevī. Es esmu es pats, un man pieder mana brīve. Brīvība neizjust bailes. Kāds nodomā vārdu “brīvība”, esot pūlī koncertā, kāds paslēpjoties no pūļa šķūnī. Kāds nodomā vārdu brīvība, kad beidzot var pateikt, ko domā, savukārt cits nodomā to pašu, kad aizbēg no lielajiem pasaules jautājumiem. Kādam tā ir valsts, kādam tā ir nepiederība nekam. Kādam, kādam, kādam, kādam… 

Reizēm uzdosiet jautājumu – vai skaitās?, uz kuru sekos atbilde :

 “Un kāpēc gan ne? Tik liela daļa sprostu un nebrīves ir tieši cilvēkos pašos. Tāpēc bieži vien rodas mūsu mazās un lielās brīvības, kuras nevar ielikt krāsainās kastēs.” 

Atskārsme, ka viss velti.

Nikola Hlibova

brīvība smaržo pēc šokolādes maizītes no franču maiznīcas, atslābuša prāta prom no diētām un kaloriju skaitīšanas,
brīvība ir smaidi uz plastilīnu figūriņām, kas priecājas par tavām ceriņu gūtajām laimītēm,
saules stariņš, kas kutina degunu karstā vasaras dienā,
smiltis, kas ieplūst pirkstu starpās,
mati, kas pinkojas no vēja plīvām,
kalna gals, kur saraujas balss saites, 
skāvieni, mīlestībā vīti,
saldā ziedu smarža un šķaudiens no pavasara putekšņiem,
laiks patīkamā vientulībā starp zvirbuļu čavām,
basās kājas, griežoties virpulī un sitot potītes pret lietus lāsēm,
mīļākie dzejas vārdi,
brīvība ir sajūta – bezrūpība,
laime, kas mijas mīlestībā būt dzīvam.

Leave a Reply