Feminisms: “Kur radušās šīs vīriešu nīdējas, un ko viņām vajag?”

Autores: Madara Vaserberga un Laura Žuravļova

Ikdienā diskutējot ar dažādu viedokļu aizstāvjiem, parasti tā sauktā “stiprā dzimuma pārstāvjiem”, sastopos ar tādām frāzēm kā “Es par politiku ikdienā nedomāju,” vai “Kāpēc feministes ir tik agresīvas un tik ļoti ienīst vīriešus?”, taču tikai pavisam nesen sastapos ar viedokli, kas mani absolūti šokēja un vēlreiz pārliecināja, ka šādam rakstam noteikti jātop – “Vienlīdzība nav risinājums, jo tā paredz cilvēku vienādību.” Turklāt vēl šokējošāk – “Mūsdienās pret sievietēm netiek vērsti aizspriedumi.” Lai arī politika, šķiet, mums ir visapkārt un ar feminisma ideoloģiju ir sastapies ikkatrs, esmu sapratusi, ka tikai retais patiesi izprot tā būtību.

Gluži kā moderno mākslu, arī feminismu dažkārt grūti saprast bez vēsturiska konteksta. “Kur radušās šīs vīriešu nīdējas, un ko viņām vajag?”* Lai saprastu mūsdienu feminisma mērķus un kustības nepieciešamību, ielūkosimies biezajā vēstures grāmatā. Lai gan kopumā mūsdienu feminisms vairs nav eirocentriska parādība, uzskatu, ka šim rakstam aktuāli būtu izpētīt tā attīstību un sasniegumus Eiropā. 

Feminisma kustības attīstību Eiropā pētnieki bieži mēdz dalīt 3 līdz 4 viļņos. Šim dalījumam ir arī trūkumi (piemēram, viļņu hronoloģiskās robežas nav strikti noteiktas), taču tas ļauj mums uzskatāmi aplūkot kustības attīstības nosacītos “posmus”.

  1. Vilnis

Feminisma pirmais vilnis (19. gs. beigas – 20. gs. sākums) Eiropā izpaudās kā cīņa par sieviešu pamattiesībām. Galvenokārt tās bija tiesības balsot, tiesības uz savu mantu, ekonomisku neatkarību, tiesības uz apmaksātu darbu. Kustības pirmssākumi meklējami Lielbritānijā un Francijā, kur sufražisms izplatījās kā kustība par sieviešu ekonomiskās brīvības un balsstiesībām. Lai gan citur Eiropā šajā laikā un dažviet arī krietni agrāk aktīvi izplatījās sufražisma idejas un sievietes Anglijā, Vācijā un Amerikā baudīja balsstiesības un augstskolas izglītību, Latvijas sievietes pie tiesībām tika, tikai sākoties brīvvalsts periodam. Latvijas Republikas Satversme** tika izveidota, balstoties uz progresīviem principiem, kam nebija gatava Latvijas sabiedrība, tādēļ sabiedrībā nepastāvēja sieviešu sociālā vienlīdzība un turpināja pastāvēt aizspriedumi pret sieviešu darbību profesionālās jomās, mākslā, kultūrā un politikā. Zinātniski pētot feminismu Latvijā brīvvalsts periodā, nonācu pie secinājuma – Latvijas sabiedrība stingri izvairījās apspriest tā saukto “sieviešu jautājumu”, taču, kad šī tēma tomēr tika apspriesta presē, feministu mērķi tika noniecināti vai pat apsmieti. 

“Lai gan ar Latvijas valsts nodibināšanu un ar viņas Satversmes izstrādāšanu Latvijas sievietei, likumdošanas ceļā, ir piešķirtas visas pilsones tiesības un atvērti ceļi kā uz zinātni un mākslu, tā arī uz sabiedrisku un polītisku darbību,- sabiedriskā doma tomēr vienmēr vēl izturas neuzticīgi pret ikvienu viņas mēģinājumu garīgās aktivitātes laukā.” – filosofe Milda Paļeviča Bite.

  1. Vilnis

Balstoties uz 1. viļņa sasniegumiem, 2. viļņa feminisms (sākot no 20.gadsimta vidus līdz 20.gadsimta 70.-80. gadiem) cīnījās par sieviešu tiesībām plašākā kontekstā : reproduktīvajām tiesībām, tiesībām uz kontracepciju, ar ģimeni un seksualitāti saistītām tiesībām u.tml. Sāka attīstīties humānisma jeb liberālais feminisms, kura mērķis bija pavērt sievietei tās iespējas, kas viņai līdz šim bijušas liegtas tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete.Aizvien biežāk tika publicēta feministiskā literatūra ar vienu no nozīmīgākajiem feministiskās filosofijas darbiem priekšgalā – franču rakstnieces un politiskās aktīvistes Simonas de Bovuāras (Simone de Beauvoir) grāmata “Otrais dzimums” (“The second sex”), kurā autore apgāž uzskatu par sievieti kā “otro dzimumu”, atbildot uz jautājumiem “kas ir sieviete?” un “uz ko pasaule patiesi norāda un kādēļ tas, šķiet, nes līdzi tik daudz vairāk smaguma, nekā vienkārši norādot uz kādu ar sievietes anatomiju?”,   apspriežot tādas tobrīd feminisma kustībā aktuālas tēmas, kā ekonomiskas brīvības*** un “sieviešu dabas” nozīmi sieviešu emancipācijā.

“Vīriešu baudītā priekšrocība, kas jūtama jau viņa bērnībā, ir tā, ka viņa kā cilvēka aicinājums nekādā ziņā nav pretrunā ar viņa kā vīrieša likteni.”- Simona de Bovuāra / “Otrais dzimums” 

  1. Vilnis

Moderno feminismu jeb tā saukto postfeminismu**** (20.gs. beigas līdz mūsdienas (grupējot 3. un 4. vilni kopā) ) definē tā decentralizētība. Attīstās dažādi strāvojumi, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi, tostarp intersekcionālisms, transfeminisms, postmodernais feminisms u.c. Mūsdienu feminisms fokusējas uz sieviešu individuālismu un daudzveidību, pievēršot uzmanību arī rases, sociālā stāvokļa, seksuālās orietnācijas, reliģiskās piederības un citu faktoru ietekmei uz sieviešu diskrimināciju. Tiek atkal uzdots Bovuāras jautājums “kas ir sieviete?”, taču nu jau pavisam citā kontekstā. Attīstās feminisma filosofija, kas nodarbojas ar sociālo uzskatu, cilvēka dabas, ģimenes pienākumu, seksuālo ētiku un pat racionalitātes padziļinātu pētniecību. Arī feministiskā literatūra tiek popularizēta un sējumu skaits ir ievērojami pieaudzis kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad sējumu skaitu varēja saskaitīt uz vien divu roku pirkstiem. Taču, par spīti globālam feminisma filosofijas aktualitātes pieaugumam, latviešu autoru darbu saistībā ar feminismu ir maz.

Spožs piemērs latviešu autoru feminisma teorijas darbiem ir Latvijas Mākslas akadēmijas dzimtes, identitātes un feminisma teorijas pasniedzējas Janas Kukaines grāmata “Daiļās mātes”, kurā autore destigmatizē un autentiski ataino mātišķību, sievietes ķermeni, utilizējot savu pieredzi, novērojumus un Latvijas laikmetīgo mākslu. 

Apspriežot neskaitāmos feminisma strāvojumus, “Daiļās mātes” autore intersekcionālismu raksturojusi sekojoši: “Sazarotu un plurālu skatījumu uz indivīdu atspoguļo tā sauktā “krustpunktu” jeb “šķērsojošā” pieeja (intersectionality), kas attīstījusies kopš 90. gadiem un uzsver, ka apspiešanas un diskriminācijas mehānisms nav reducējams uz vienkāršu hierarhiju (piemēram, vīriešu vara pār sievietēm), bet gan dažādiem faktoriem, kuru vidū līdzās dzimuam jāņem vērā arī indivīda izcelsme, izglītības un ienākumu līmenis, reliģiskā piederība, seksualitāte, sociālais statuss u.tml.”  

Esam iepazinušies ar kustības vēsturi, taču ar to nepietiek, lai izprastu  feminismu mūsdienu kontekstā. Aizvien paliek jautājums – kādēļ šāda kustība jāturpina? 2014. gadā sabiedrības integrācijas fonda aptauja liecina, ka 65,1% Latvijas sabiedrības uzskata –  nav  atšķirību  starp  vīriešiem  un sievietēm, vērtējot dažāda dzimuma cilvēku tiesības Latvijā. Taču, vērtējot abu dzimumu iespējas, 37,6 % atzina, ka sievietēm ir lielāki ierobežojumi, kas atklāj 21. gadsimta feminisma galveno problemātiku, proti, cīņu par līdztiesību aizvieto cīņa par vienlīdzīgām iespējām. Patiešām, Latvijas sievietes bauda gandrīz pilnīgu līdztiesību, taču, šķiet, katra sieviete, veidojot karjeru, ģimeni vai apsverot akadēmisko izglītību ir nonākusi pie nevienlīdzīgām iespējām.  

  Sapratām, kādēļ kustība ir vajadzīga, iespējams pat esam gatavi cīnīties par vienlīdzīgām iespējām, ar ko sākt? Dažādie strāvojumi, šķiet, jau nodrošinājuši mūs ar 10 soļu programmu uz emancipētu sievieti. Kur ir problēma?

Atbilde – izrādās, ka ceļš uz abu dzimumu vienlīdzību un vienlīdzīgām iespējām nav tik viennozīmīgs, kā sākotnēji var šķist. Arī pats vienlīdzības koncepts var sagādāt problēmas.

“No vienas puses, tiek izvirzīta prasība par līdzvērtīgām sieviešu pozīcijām, spējām un tiesībām, citiem vārdiem, abu dzimumu vienlīdzību. (..) No otras puses, svarīgi ir atzīt sieviešu kā grupas atšķirību (lai kādi būtu tās cēloņi), viņu specifiskās intereses, vajadzības un raksturojumu”– Jana Kukaine

Turklāt rodas arī situācijas, kurās cilvēki savas vienlīdzīgās iespējas nemaz neizmanto. Tad, iespējams, jāpievēršas rezultātu vienlīdzībai – sadalīt iespējas un privilēģijas brālīgi. Nevis sākt maratonu uz vienas starta līnijas, bet, viens otru brīžiem atbalstot, nonākt pie viena finiša.***** Visbeidzot jānonāk pie secinājuma, ka pie tāda “viens der visiem” risinājuma nemaz nav iespējams nonākt. Nepiecišamas sistemātiskas izmaiņas, kas balstītas uz tādu vienlīdzību, kas ņem vērā intersekcionālisma ideju.

Lai gan katrs no mums atsevišķi nav spejīgs gāzt patriarhiju, sabiedrība kopumā un katrs no mums tomēr ir spējīgs likt bruģakmeni ceļā uz vienlīdzīgu sabiedrību. Un, ja arī tu esi iedvesmots piedalīties pārmaiņās, lūk, kas darāms :

  1. Provocē diskusijas savā sociālajā lokā par feminismu, nebaidoties izmantot arī ‘feminisma’ jēdzienu un saukt sevi par ‘feministu’! Nereti, diemžēl, mūsu sabiedrībā novērojams riebums pret abiem šiem jēdzieniem. Diskusijā par to, kāpēc Latvijā ir kauns būt feministam, komunikācijas zinātnes doktore Olga Procevska sabiedrības attieksmi pret feminismu salīdzināja ar kādu lipīgu slimību, kas spēj aplipināt skaistas un citādi “pilnīgi normālas” sievietes. Lieki teikt, ka šādu stigmu vajadzētu izskaust. 
  2. Nebaidies apstrīdēt citu viedokli (ar cieņu un paturot prātā, ka katram ir tiesības uz savu viedokli) vai informēt kādu, ka tā teiktais ir aizvainojošs! Ikdienā sievietēm bieži jāsastopas ar nepiedienīgiem komentāriem vai rīcību un diskriminējošu valodas lietojumu darba vietā, skolā, uz ielas un citur, esi tas, kas norāda uz netaisnību un sauc pie atbildības vainīgo. Šis, protams, var provocēt neapmierinātību vai pat agresiju, tāpēc svarīgi to pateikt respektējoši, nevairojot jau esošo slikto priekšstatu par feminismu. Savus uzskatus bieži pienācīgi jāpamato, tādēļ nepieciešams arī izglītoties.
  3. Turpini izglītoties par šīm tēmām! Šis raksts varētu būt tavs sākums. Internetā, bibliotēkās un grāmatu veikalos netrūkst feministiskās literatūras un rakstu jebkurā valodā. Turklāt, piekopjot intersekcionālisma tradīciju, svarīgi, ka informācijas avoti ir dažādi, proti, to autori pārstāv dažādas sociālās grupas. Ja neesi liels lasītājs, izglītoties var arī runājot ar citiem par viņu pieredzi.
  4. Ieklausīties un ticēt otra pieredzei! Nav noslēpums, ka katra cilvēka, katras sievietes un katra feminista pieredze atšķiras, tāpēc milzīgs solis uz patiesu problēmu apzināšanu ir pieredžu apmaiņa. Teorijas lasīšana sniedz mums kvalitatīvu ieskatu sociālās problēmās, taču, ikdienā pašam saskaroties ar šīm problēmām vai runājot ar kādu, kas ar tām saskāries, spēsim gūt daudz labāku priekšstatu. 
  5. Ja vēlies aktīvi piedalīties feminisma kustībā un veicināt pozitīvas pārmaiņas, ir svarīgi “atrast savu vietu” kustībā. Vai esi teorētiķis vai aktīvists (vairāk par atšķirībām starp abiem vari lasīt sekojošajā intervijā) ? Nenoliedzami, vari pārstāvēt arī abas grupas, taču ir svarīgi atrast savu darbības lauciņu, tas var būt feministiskas literatūras rakstīšana, politisks vai sociāls aktīvisms, feministiskās teorijas pētīšana vai kas pilnīgi cits.

Lai arī kas būtu tas, ko esi apņēmies darīt pēc šī raksta lasīšanas, svarīgi ir saprast, ka katra artava ir no svara un arī tā viena diskusija ar klases zēniem par izsmejošo komentāru nepiedienību virza mūs tuvāk vienlīdzības ideālam. Veiksmi darbā!

*Šāda frāze veidojusies, balstoties uz diskusijās dzirdēto, nevis feminisma patieso ideoloģiju.

**No Satversmes sapulcē ievēlētajiem 164 deputātiem sešas bija sievietes, tostarp dzejniece Aspazija. Vēsturiski Latvijas sievietes, iegūstot vēlēšanu tiesības, ne vien aktīvi piedalījās Satversmes sapulces deputātu ievēlēšanā, bet nereti arī kandidēja un tika ievēlētas tajā, lai arī lielai daļai sieviešu-velētāju bija tendence “svītrot ārā” vēlēšanu kandidātes. 

***Viens no Bovuāras pamatuzskatiem- sieviete ar vēlēšanu biļetenu rokās nav brīva, ja tā ir ekonomiski atkarīga no vīrieša.

****Postfeminisms ir termins, kas ietver sabiedrības uzskatu, ka feminisma mērķi jau ir sasniegti un kustības turpmākai darbībai nav jēgas. 

*****Svarīgi uzsvērt, ka šajā metaforā abi dzimumi savstarpēji necīnas par uzvaru, drīzāk abi cenšas nonākt līdz finišam.

Avoti:
Henry A. Not My Mother’s Sister: Generational Conflict and Third-Wave Feminism. 21.lpp.
Paļeviča-Bite M. Sieviete un cilvēka garīgais uzdevums. Burtnieks 01.02.1929. Nr.2, 128.lpp. 
Kukaine J.  Daiļās mātes.  41.lpp
Hengehold L. Simone de Beauvoir’s philosophy of individuation: The Problem of the Second Sex. 714.lpp
Martin Alcoff L.. Feder Kittay E.. The Blackwell Guide to Feminist Philosophy. 147. lpp
Kukaine J.  Daiļās mātes.  45.lpp
Sabiedrības integrācijas fonds. Attieksme pret dzimumu līdztiesības jautājumiem. 2014.
Satori. Olga Procevska Kāpēc Latvijā ir kauns būt feministam?

Leave a Reply