GRAFITI UN APBURTĀ SABIEDRĪBA

Mārtiņš Mežulis

“Tas nešķita racionāli, divu sesiju darbu prezentēt kā viendaļīgu kopsavilkumu, it īpaši, ja literārais klusums starp tām stiepās pār dekādes gadu miju. Tādēļ aiz godīguma pret jums un pašu, šis raksts skaldīts trīs sekcijās ar hronoloģisku novirzi. Nedomāju, ka tas krasi izmainīs tēmas virsskatu, bet, kā jau minēju, izjutu dedzīgu pienākumu to jums – mani draugi, interesenti un līdzdomātāji – atklāt, lai neripo gar manu mugurkaulu.”-Mārtiņš, 18.03.21.

vol.1

Tie ir visur – starp valsts metropoles apmetumiem un provinču pieturu stropiem, dodoties savvaļīgā eksistenciālās krīzes ekspedīcijā caur tēvzemes kraujām un pauguriem vai īsā skrējienā pēc milēniāļa ikdienišķās izdzīvošanas sūtījuma. Vēstījumi uz apmalēm, stabiem, sienām un palodzēm nemitīgi sastāda vieglu kompāniju.

Sapratu – pietiek, vēlos iegrimt šajā apburtajā, 400ml krāsu bundžiņu, adrenalīna un iekšējo likumu pildītajā pasaulē kā vēl nekad. 

Mugursomas saturu pāršalca revīzija. Karnevālam pievienojās divas montana 94 bundžas, daži lieki uzgaļi un kartonā dīrāti lekāli. Jakas iekškabatā savu ceļu atrada kāds melns platleņķa marķieris, un es nakts biezokņos devos gara meklējumos.

Pirms turpinu, ierosinu izvirzīt hipotēzes par šī kultūras pārmāktā jaunieša veikumiem piepilsētas ielu labirintos.

Kamēr tās procesējas, sagrābšu zināšanu ruporu un sprēgāšu par grafiti un apburto sabiedrību.

Šis ielu mākslas žanrs zem Tēvzemes populācijas lupas uzleca 80.gadu otrajā pusē līdz ar “underground’’ mijiedarbību, kur par pamatu kalpoja rietumu puslodē jau attīstītais hiphops. Jāatzīmē, ka ASV grafiti artefakti ir stiepjami līdz 20.gs. 60. gadiem, taču tautās vēl joprojām verd strīdi par tā sākumu lokāciju – Filadelfiju vai Ņujorku.

Vēlos ietilpināt, ka šoreiz naratīvs nevērpsies ap grafiti kultūras sakņu analīzi vai lokācijas ietekmi uz šī mākslas žanra attīstību, toties pievienošu, manuprāt, vērtīgu materiālu, kas varētu izkliedēt jebkādus jautājumus.

vol.2

Pavadot vakarus un rītus vilciena solā un pietuvojoties A-B zonas gala stacijai, jāvelta pēdējo voyage sprīdi, lai palūkotos uz Vagonparka betona mūriem, kuri apvīti košos, dažkārt kriptiskos tekstos, pseidonīmos un tēlos (to arī vērts atzīmēt kā vienu no avotiem šī raksta inscinēšanai). Tomēr daži aerosola nospiedumi iespiedušies prātā dziļāk nekā citi. Kādēļ tā? Tie sasaucas. Tā ir kā spēle, labirints, kurā ar katru brīdi, virzoties tuvāk izejai kā Visumam –  tas paplašinās.

Patepus vandāļa vai mākslinieka darbības lauks izkliedējas, prāts signalizē par pirms tam jau redzētu, tēlainu būtni uz Barona vārtiem, bet nemanot tā jau parādījusies Vērmaņdārzā.

Daži aerosola nospiedumi iespiedušies prātā vairāk nekā citi. Šeit jāuzskaita daļu no Rīgas atpazīstamākajiem nomadiem, piemēram, ‘’TDV’’ klanu, kurā ietilpst daži no Latvijas grafiti grandiem, kā Faro, Saki un Sene. Starp mūriem, durvīm un apmetumiem Rīgas centrā šī klana klātbūtni publika ir izjutusi jau gandrīz kopš grafiti kustības pirmsākumiem šaipus okeānam. Protams, arī plaši atpazīstamie Kiwie un Vour, kuri dažkārt mēdz kooperēties un īstenot vairākus projektus kopā. Vērts akcentēt, ka tieši šo mākslinieku darbiem likts lielākais uzsvars un atpazīstamība publiskajā vidē. Atceros – pirms dažiem gadiem Rīgas arhitektoniku pēkšņi pāršalca filigrānais blues paraksts. Kā arī Maker un Toyoyot, bez viņu pieminēšanas raksts nebūtu ne mazākā daļa no pilnības.

Šajā sadaļā Latvijas grafiti ciltsrakstos un sugas mutācijās ielūkojos pavisam virspusēji, jo, protams, katrā nācijas nostūrī stils, tematika un atpazīstamākie paraksti radikāli variē no redzētā citur. Paļaujos uz sociālo mijiedarbību un to, ka piedalīsieties jaunu aeresolu pēdu medībās arī savā novada malā.

Tas ir kā tēlains labirints, orientēšanās pēc neokorteksā iesakņojošajās informācijas jaunizveidotajās prāta ielu attēlu kartēs. Dažkārt šīs apmetumos izkodinātās emblēmas jau ir pārtapušas par simboliem, bez kuru ikdienišķas apraudzīšanas ritma mediānā izdegtu kvēpojošs caurums. Tad pēkšņi tuneļa fundamentu, deviņstāvu rezidences eksterjēru un transformatorus pāršalc revīzija – viss kalibrēts monotonājās gammās, bet būtu absolūti naivi uzskatīt, ka mūžīgā parakstu cīņa ir beigusies. Mazliet jāuzgaida, lai pāriet nakts un, steidzoties sagaidīt dzelzceļa dūkoņu, gaisā vēl virmos stindzinoša krāsu izmešu smaka. 

Mazliet pieliekot soli, nepaies ilgi līdz virs kādas “pērku mežu’’ izliktās reklāmas acu priekšā izleks identisks, skrupulozs, bet gaisīgs rokraksts. Vai vienas pēdas dalām? Vai šīs takas jau iemītas ar melnās krāsas pielieniem, kas notek gar līdz galam neaizslēgtas mugursomas rāvejslēdzēju? (Šeit varētu turpināt atraisīt filozofiskas observācijas par viena ceļa gājējiem un cik skaisti mēs katrs esam savienoti ar primitīvu granīta vai piķa izklājumu zem pēdām, bet to nāksies atstāt citam rakstam.)

vol.3

Šeit svarīgākais ir izzināt mākslinieka motīvu, kas izgaro kriptiskos tēlos un parakstos.

Pirms kāda laika raksta akselerēšanas ietvaros un, ja godīgi, absolūtā nejaušības kārtā nokļuvu fasāžu rakstnieku apburtajā lokā. Šo atkal redzēšanās ceremoniju, aeresolu karnevālu, pavadīja mīti, teorijas un teikas par Rīgas centrā redzamo priekšteču atstātajiem nospiedumiem uz komercialā eksterjēra, pilsētvides arhitektonikas. Jau iepriekš minētā cīņa, polihromie krāsu bundžu kautiņi un attiecības starp grafiti klaniem arī nebūt nepalika novārtā, tādēļ centīšos sistematizēt todien pārmītā verbālā mudžekļa asnus un datus.

Viņi, precīzāk, divi, bija metušies kopīgās kriptisko parakstu atstāšanas sesijās apmēram pirms gada, varbūt pusotra, paši neatceras. Tās papildināja alus uz atlaidi, rakstāmpiederumu veikalu marķieri un nbq firmas 750ml zemā spiediena kannas.  

Patepus soļojot blakus sastrēgumstundas ēnām, ik brīdi pilsētvides ainas kuratori iesaucās ar sajūsmu vai teju pretēji – naidu un bezrūpību – par kāda jauna kriptiska vēstījuma vai ilustratīva tēla parādīšanos rokas stiepiena attālumā. Tā bija E. Birznieka-Upīša iela, kur tika pamanīts opozītu rokraksts. Šoreiz vienam no māksliniekiem izspruka dedzīga piezīme – paraksts atstāts virs viņa, uz rūpnieciskā iežogojuma centrētā iesprauduma. Bez vilcināšanās aizsākās nākotnes konfliktu formulu simpozijs. Turpinoties reāllaika naratīvam, smagā gaitā devāmies tālāk. Par provizorisko mērķi tika uzstādīts Vagonparks (atceraties?). Caur vilcienu logu rūtīm nonākot līdz iepriekš lūkotajiem mūriem, sajutu tā paša adrenalīna izsalkušā bērna klātbūtni. Kamēr mani dienas kolēģi izrādija betona galeriju, apkārt virmoja grafiti artefakti. Ap ainavas spirāli virmoja kultūras grandi un jauniesācēji. Meka. Protams, apzinos, ka šī nebūt nav ietekmīgākā, vai kur nu vēl vienīgā brīvdabas galerija, kura sastopama Latvijas sauszemes rāmjos, bet to izpēti atstāšu nākotnes ziņā.

Attapāmies pie Grīziņkalna. Nemitīgo motoru dūkoņu nomainīja garām braucošo pasažieru vilcienu signalizēšana un elektrības transformatoru atbalss.

Viegls humors, jautājumi par akadēmisko nākotni, svaiga krāsas smaka. Rokrakstu analogi un dabīga bezrūpība bija šīs nejaušās satikšanās kvintesence.

Pašos raksta pirmsākumos aicināju izvirzīt hipotēzi par “kultūras pārmāktā jaunieša’’ veikumiem piepilsētu ielu labirintos. 

Raupjš ieskats pulkstenī – 2:30. Ir laiks. Paķēru jau iepriekš  krāsas un smilšpapīra izdīrāto mugursomu, ietērpos kā melnā kombinzonā, pievienoju ego termometram sony austiņu vadu, un biju gatavs startam. 

Misija plānota ātra, bez nekādas aizkavēšanās vai neprofesionāliem starpgadījumiem. Būtu ideāli, ne? 

Nonāku jau pirms tam dienasgaismā izlūkotajā pilsētvides lokācijā. Nervozas, toties vieglas, bezrūpības pilnas adrenalīna tirpas pārskrien no noberstajiem papēžiem līdz pat maņu metroprolei. Izvelku trīs iepriekš stundām bezgalībā kņudinātos lekālus, piespiežu pret būdiņas karkasu un ļauju, lai melnā kolorīta bundžiņa izspļauj aeresola daļiņas. Pirmā kārta ir pabeigta. Izloku galvu x ass horizonta virzienos – tīrs. Rakņājos pēc otrā (šis paredzēts ilustratīvā veidola gaismām). Uz cilindra galviņas atkodēts iekapsulētais tonis – balts. Noņemu aizsargvāciņu, piesp…- ciklisks process, neatkārtošos.

Pēkšņi aiz krūmiem saredzu mirguļojam blāvu gaismu. Trauksme. Somas priekškabatā sagrūžu krāsu bundžas. To pusaiztaisījis, nekavējoties nozūdu no potenciālā kārtībsarga redzesloka. Palēlinu gaitu, lai izliktos, ka patepus klaiņoju vienmuļīgājā mēnesnīcas aplokā. Kā varat noprast, nekāds kārtībsargs nesēdēja aiz automobīļa vējstikla. Dodos atpakaļ. Pēdējā kārta –  finišs. Īss uzmetiens un agresīvi ritmiskām melodijām vērpts gājiens mājup.

Jo tas ir visur. Cerams, ka jau apradāt. Godīgi sakot, neredzu, ka šīs sugas mutācija minimizēs tās progresijas apgriezienus tuvākajā vai pat tālākajā laikā. Sintētiskās dzīvības fondos, reklāmvides hromosomā un ritma pieturpunktos šī eksistences šūna paspēs iespraukties, lai sagaidītu un pavadītu mūs līdz ar dienām, nedēļām un gadiem.

Necentīšos eksaminēt jautājumu par izpausmes veida racionālismu vai utilitārismu, bet, summējot rastās objektīvas, vērts teikt, ka

Grafiti ir ekosistēma, sabiedrība tās klimats.

Leave a Reply