Ievainojamība: kāpēc mēs gribam izskatīties labāki nekā esam un kāpēc tas rada ciešanas?

Gabriela Skrauce

pmēram desmit minūšu garas sarunas laikā 60% cilvēku pasaka vismaz vienus melus. To, cik daudz vai maz tas ir, katrs lai spriež pats, taču ir skaidrs, ka šāda rīcība atklāj ne vairs tikai indivīda, bet gan visas sabiedrības mentalitātes specifiku kopumā. Arvien vairāk domājot par to, kur meklējama vaina un kāpēc no tās ir tik grūti tikt vaļā, aci pret aci ir jāsastopas pašai ar sevi un jāuzdod jautājums: no kā es baidos? Varbūt Šērlijai Makleinai bija taisnība, sakot, ka “bailes par svešiniekiem padara cilvēkus, kuri varētu būt draugi”. 

Ievainojamība (angļu val. vulnerability) ir bieži pārprasts un tikpat bieži nesaprasts jēdziens, kuram ekvivalentu vairums meklētu starp tādiem vārdiem kā vājums un nepilnība. Tomēr – vai iespējams, ka ievainojamība īstenībā ir priekšrocība, pat sava veida trumpis? 

Pēc amerikāņu profesores, ievainojamības fenomena pētnieces un rakstnieces Brenē Braunas (Brené Brown) sniegtās definīcijas ievainojamība ir “nenoteiktība, risks un emocionāla neaizsargātība”, tajā pašā laikā viņa atzīmē, ka tā ir pēdējā lieta, kuru mēs vēlamies, lai citi redz mūsos, bet pirmā, kuru meklējam citos.  Jau no pirmās dienas šajā pasaulē ikviens cilvēks apzināti vai drīzāk gan neapzināti tiek mācīts neizrādīt savas patiesās emocijas (“Puikas taču neraud!”), neizpaust viedokli, ja tas nesaskan ar to, kā pieņemts domāt, rīkoties iekš ģimenē, sabiedrībā vai kādā citā kopienā novilktajām robežām. Īsāk sakot, slēpt to, kas esam un kā jūtamies šajā vietā, laikā un ķermenī. Bailes pacelt roku, sēžot skolas solā, bailes uzrunāt to meiteni ar bizēm, bailes uzvilkt nestilīgu, tomēr vecmammas adītu un iemīļotu cepuri, bailes pateikt “nē” vecāku iecerētajam karjeras ceļam, bailes aizstāvēt sevi, kad otrs pret mums triec lamu vārdus vai paceļ roku, bailes, bailes, bailes…

Sākot ar pavisam ikdienišķu savas iekšējās balss apklusināšanu līdz pat liktenīgai savu tiesību apspiešanai – tas viss sastāda cenu, ko maksājam par sevis slēpšanu. Vide, kurā esam auguši un kurai tīri instinktīvi piemīt didaktisks raksturs (vai arī mēs kā pasaules jaunpienācēji to kā tādu skatām), ap mums sasprauž virkni tabu, kuriem lielākā daļa cilvēku neuzdrošinās pārkāpt pāri, vairums pat izvairās atzīt to pastāvēšanu kā koeksistējošu lielumu, kurš nevis figurē kaut kur zemapziņas dziļākajos slāņos, bet gan savā klātesībā rada konsekvences kā kognitīvās telpas robežās, tā arī indivīda un empīriski tveramās pasaules mijiedarbē. 

Un tā, iestrēguši katrs savas norobežotās riņķa līnijas centrā, mēs stāvam un gaidām, un nesaprotam kāpēc šo 7 miljardu vidū jūtamies vieni. Tā kā neviens neko nesaka, mēs nodomājam, ka, ja ne pasaulē, tad vismaz šajā mulsinošajā, ērmīgajā esības stāvoklī tiešām arī esam vieni. Mācīti smaidīt, mēs smaidām un domājam, ka mums vienkārši neveicas, jo tikai mums gadās aplieties ar kafiju biznesa tikšanās laikā, uzvilkt divas dažādas zeķes, ieraudzīt celulītu uz augšstilbiem vai brīvdienas pavadīt, beržot vannas istabu (un nevis malkojot vīnu āra terasē). Ilūzija no sērijas “visi citi ir laimīgi, tikai ne es” ir tik cieši apvijusies ap mums, ka doma par izlaušanos izsauc vēl lielāku bezcerību. Es gribētu, bet… Es gribētu, ja vien…

Cik daudzi no jums kādreiz ir pieķēruši sevi domājam, ka liktenis tādā vai citādā veidā jūs ir apdalījis, ka jums iedots mazāk nekā citiem? Es būšu godīga un teikšu, ka nereti šī ir pirmā doma, ar kuru ceļos no rīta, un pēdējā, ar kuru iemiegu.  Atļaušos minēt, ka neesmu vienīgā un šī vēlēšanās pasūkstīties reiz ir pielavījusies no mugurpuses katram. Un tagad iedomāsimies – mēs joprojām stāvam katrs savā aplī, vēl pārāk nobijušies, lai no tā izkāptu, tomēr mākslīgi inscinētā smaida vietā, skatoties cits uz citu, redzētu emocionālas, domājošas, kustībai pakļautas radības, kas cieš, sēro, dusmojas, šaubas, cer un ilgojas. Kas vēlas piederēt. Vai mēs justos tāpat? Nekas mūsos taču nav mainījies – nedz celulīts ir pazudis, nedz atburta nepieciešamība tīrīt vannas istabas flīzes -, bet mēs, domājams, justos pavisam citādāk. Mēs redzētu, ka īstenībā nemaz neesam vieni un varbūt arī – nemaz tik ļoti dažādi. 

Atklājot sevi citiem tādus, kādi esam šeit un tagad, mēs riskējam izjust kaunu vai neērtību, tomēr impulss, kuru, izkāpjot no sava apļa, nododam mums līdzās esošajam, ir līdzvērtīgs ezerā iemesta akmentiņa izsauktajiem viļņiem. Izkāpt pirmajam ir visgrūtāk. Un, lai arī ne viegli, tas tomēr ir vienkārši – pietiek ar vārdiem “es arī”.

Tātad – vai joprojām būsiet daļa no tiem 60%?

Avoti:
UMass researcher finds most people lie in everyday conversation. 10.06.2002. University of Massachusetts at Amherst. Tiešsaiste: https://www.eurekalert.org/pub_releases/2002-06/uoma-urf061002.php
Brené Brown: The Biggest Myth About Vulnerability | Inc. Magazine. YouTube: https://www.youtube.com/watch?v=ZkDaKKkFi6Y

Leave a Reply