Intervija: feminisms: “Kur radušās šīs vīriešu nīdējas, un ko viņām vajag?”

Autores: Madara Vaserberga, Laura Žuraļova

Sabiedrībā vēl aizvien pastāv aizspriedumi un mīti saistībā ar feminisma kustību un sieviešu emancipāciju. Paturot prātā jaunās zināšanas par feminisma teoriju un kustības vēsturi, kopā ar 3 pieredzējušiem feministiem šos pārpratumus mēģināsim kliedēt. Uzdosim un meklēsim atbildes uz būtiskiem jautājumiem, kuri palīdzēs izprast feminisma kustības būtību un nepieciešamību sabiedrībā.

Lai cik neiespējami tas liktos, varbūt varat definēt vārdu “feminisms”?

IGORS: Mūsdienās par feminismu principā nav iespējams runāt vispārīgi un katra atbilde uz jautājumiem ir no kāda konkrēta skatpunkta. Feminismam pastāv divas svarīgas sastāvdaļas – teorētiskā un praktiskā. Ar praktisko mēs apzīmējam aktīvismu un kolektīvo rīcību, kura cīnās par dzimumu līdztiesību, diskriminācijas novēršanu, un pie teorētiskās daļas pieder raksti presē, pētnieciski, zinātniski un filosofiski raksti un diskusijas par ar feminisma kustību saistītajiem jautājumiem. Protams, šī robeža starp teoriju un praksi ir neskaidrāka nekā mums dažreiz škiet, proti, cilvēks ar savu publikāciju ir spējīgs spēcīgi ietekmēt, piemēram, norises ielās. Mūsdienu feminismā bieži ir grūti atšķirt teorētiķus no praktiķiem.

SANTA: Tā ir pārliecība, uzskats, ka abu dzimumu cilvēkiem ir vienādas tiesības. Mūsdienās, kopš pastāv sociālie tīkli, dažreiz pat nav vajadzības iziet fiziski ielās. Arī savu uzskatu atklāta paušana ir feminisma praktizēšana. 

JANA: Kustība nav iespējama bez pārliecības, un šajā kustībā ir politiskās aktivitātes. Kopš pērnā gadsimta 60. – 70. gadiem aktuāls ir arī akadēmiskais feminisms. Feminisms attīstās kā dažādu teoriju kopums ne tikai rietumos, bet arī citos reģionos. Brīžiem raisās diskusijas par to, vai šis teorētiskais feminisms netiek atrauts no ikdienišķās dzīves, bet teorija jau nekad nav vienkārši teorija. Vienmēr taču aiz tās slēpjas kāds mērķis panākt politisku ietekmi un risināt noteiktus jautājumus sabiedrībā. Taču definīcijas, kuras kādā veidā iekļauj vienlīdzības un līdztiesības jēdzienus, saistībā ar mūsdienu feminisma kustību, nav gluži efektīvas, tās drīzāk piemērojamas 19.gs. sufražismam.  Tāpat ir ļoti liela neskaidrība par jēdzienu “vienlīdzība” . Tā bieži brutāli tiek pārprasta kā vienādošana, bet skaidrs, ka diez vai mēs visi gribam būt vienādi. Mēs varam būt no vienas puses vienlīdzīgi un no otras – atšķirīgi.

Kas ir domāts ar vārdu “vienlīdzība”?

JANA: Viena ir šī te formālā jeb tiesību vienlīdzība, ar kuru 19. gs. nodarbojās sufražisms, bet ļoti ātri atklājās, ka ar tiesībām nepietiek, lai izskaustu diskrimināciju. Nevienlīdzība kā sociāla problēma arvien turpina pastāvēt. Pat tad, ja tev ir tiesības uz abortu, tas neatrisina situāciju, kurā pastāv izvarotāji un nevēlamas grūtniecības. Tāpēc otrs veids, kurā domāt par vienlīdzību, ir domāt par vienlīdzīgām iespējām. Ja tu atbrauc no lauku skolas uz pilsētas, protams, ka tev ir tiesības tajā iestāties, bet vai tev ir vienlīdz lielas iespējas? Mums dažādi jāpalūkojas uz savām vājībām, jāatrod svaru bumba un jācīnās par vienlīdzīgām iespējām. Tas sniedz daudz pozitīvāku efektu. 

Šīs koncepcijas vājā puse ir tāda, ka daudziem cilvēkiem ir iespējas, kuras viņi nemaz neizmanto. Piemēram, ja sievietei mājās notiek vardarbība, viņai ir iespēja izsaukt policiju, bet viņa ne vienmēr to dara, un tas neatrisina problēmu. Tad mēs varam runāt par trešo, visradikālāko feminisma teoriju. To sauc par rezultātu vienlīdzību. 

Ja mēs gribam veidot kādu politisku programmu, ir jāpanāk, ka visi nevis sāk vienā pozīcijā, bet beidz. Tas ir par to, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, mums visiem ir pieejama veselības aprūpe, ka mēs jūtamies pieņemti sabiedrībā, vai mums ir darbs un regulāri ienākumi utt. Te mēs varam redzēt, ka, piemēram, sievietes, sasniedzot pensijas vecumu, ir trūcīgākas nekā vīrieši. Te tomēr jāsaprot, ko tad īsti ar to vienlīdzību mēs gribam panākt. Un tas nav par to, ka sievietei tagad jāskalda malku un vīrietis sievietei vairs nevar atvērt durvis, nē.

Feminisms vēsturē dalās 3 viļņos. Kāds, jūsuprāt, ir šī (3.) viļņa galvenais mērķis?

IGORS: Šis vilnis liek mums apsvērt dzimuma nošķīrumu un dzimuma identitāti kā tādu, liekot vaicāt : “Kas vispār ir sieviete, un vai tiešām feminisma kustības centrā ir jābūt tikai sievietei?”. Tiek aktualizēts jautājums par citu, pēc dzimuma principa marginalizētu un diskriminētu grupu, piemēram, LGBT+ vai nebināro dzimtu identitāšu vienlīdzību. 

JANA: Es teiktu, ka to ir ļoti daudz, bet galvenie būtu neformālā diskriminācija, seksuālā vardarbība un antikapitālistiskās tendences, vēlme kritizēt kapitālismu. Feminisms bieži vien saslēdzas arī ar citām sociālajām kustībām. Ideja par solidaritāti un sadarbību.

 21. gadsimtā feminisms vairs nav nepieciešams. Patiesība vai mīts?

SANTA: Mīts. Pasaulē tomēr pastāv dažādas sabiedrības un katrā no tām sieviešu emancipācija ir sasniegusi citu līmeni. Mūsu sabiedrībā daudzi ar dzimumu līdztiesību saistīti jautājumi nav līdz galam sakārtoti, un sievietēm daudzās sabiedrībās nav tādu tiesību kā vīriešiem, arī Latvijā. Pasaulē vēl joprojām pastāv valstis, kurās sievietes nevar braukt ar velosipēdu. Teikt, ka 21. gadsimtā feminisms nav nepieciešams, būtu absurdi.

Feminisms atbalsta arī vīriešu tiesības. Patiesība vai mīts?

SANTA: Patiesība. Feminisms ir par līdztiesību. Tas ir par veselīgām attiecībām un cieņu. Varbūt vīrieša aicinājums ir uzņemties atbildību par bērna audzināšanu, taču sabiedrībā tas tā nav pieņemts. Šķiroties visbiežāk tiesības uz bērnu iegūst māte, kas arī ir uzskatāma par vīriešu diskrimināciju.

IGORS: Patiesība. Tas kaut kādā ziņā atbrīvo ne tikai sievietes, bet arī vīriešus. No kā? No vajadzības patriarhālajā sabiedrībā uzņemties stereotipisko tradicionālās sabiedrības “vīrieša” lomu, kurai varbūt ir savas privilēģijas, taču pastāv arī ēnas puse. 

JANA: Mēs vārdu “tiesības” varētu pārfrāzēt kā “intereses”. Tādā gadījumā – jā, feminisms ir par visas sabiedrības interesēm.

Dzimuma diskriminācija bērnam tiek ieaudzināta ģimenē. Patiesība vai mīts?

SANTA: Patiesība. Tomēr tas netiek ieaudzināts tikai ģimenē. Bērnu audzina arī sabiedrība. Bet, ja mēs tomēr runājam par dabas iedoto, tad tomēr ir novērojams, ka ap divu vai trīs gadu vecumu zēniem tomēr ir vairāk agresijas, bet ap četru vai piecu gadu vecumu šai agresijai vairs nevajadzētu būt, taču šī zēnu agresija turpina tikt validēta un savā ziņā pieļauta.

IGORS: Šis ir zinātnē vēl joprojām neatbildēts jautājums, proti, kas tomēr par cilvēka uzvedību ir atbildīgs – daba vai audzināšana, taču tā drīzāk tomēr ir sociālā vide, izglītība.

JANA: Patiesība. Cilvēks, protams, nepiedzimst ar viedokli, bet ietekmējas no vecākiem un arī sabiedrības. Tika veikts pētījums par to, kā vecāki attiecas pret bērnu, kurš ir dažas dienas vecs. Atklājās, ka izturēšanās pret zēniem atšķiras. Vecāki jau redz citādas dzimumiezīmes, bērnam piedzimstot. Meitenes – porcelāna lelles, zēni – brašuļi. Skaidrs, ka, ja pret tevi izturās kā pret porcelāna lelli, pēc dažiem gadiem tu kļūsti par porcelāna lelli.

Tikai vīrieši diskriminē sievietes. Patiesība vai mīts?

IGORS: Mīts. Dzimums nediktē uzskatus. Es pazīstu arī tādas sievietes, kuras iestājas pret feminismu, uzskatot, ka sievietei tomēr ir sūtība veidot ģimeni un uzturēt mājas dzīvi.

JANA: Mīts. Uzticamākās patriarhāta kalpones taču ir sievietes, un tas tiek pierādīts neskaitāmos pētījumos.

Feminisms vēršas pret vīriešiem. Patiesība vai mīts?

IGORS: Mīts. Feminisms vēršas pret noteiktām vīriešu privilēģijām. Feminisms ir par līdzsvaru. Šis līdzsvars, protams, tomēr paredz, ka tam, dzimumam, kurš līdz šim ir dominējis, tiek kaut kas atņemts, bet to nevajag uztvert kā vēršanos pret vīriešiem.

Sievietes-feministes tiecas būt kā vīrieši. “Vīrietis kā elks.” Patiesība vai mīts?

IGORS: Mīts. Tas, ka sieviete paplašina savu tiesību lauku, to nemaz nenozīmē. Tas, ka sieviete tiecas paplašināt savu iespēju lauku, iespējams, izskatās, ka viņa cenšas pievērsties “vīriešu lietām”. Ir jāsaprot, ka nav nemaz tādu “vīriešu lietu”. Tas, ka, piemēram, sports līdz šim bijis vīriešu dominēts, nenozīmē, ka tā ir “vīriešu lieta”.

JANA: Mīts.  Ir skaidrs, ka neviena sieviete-feministe mūsdienās negrib būt kā vīrietis. Teiksim tā, ka vīrieši mūsdienu sabiedrībā ir ieņēmuši noteiktas pozīcijas, uz kurām vienkārši grib pretendēt arī sievietes. Visus amatus vajadzētu vairāk pozicionēt kā dzimumneitrālus. 

Sievietes, kas iekļaujas skaistuma standartos, nevar būt feministes. Patiesība vai mīts?

SANTA: Mīts. Pilnīgas muļķības. Turklāt katrā sabiedrībā ir citi skaistuma standarti, pastāv arī gaume. Protams, sievietei, kas iekļaujas šajos standartos, ir savas privilēģijas, bet pienāk brīdis, kad arī viņai ir šī vilšanās, kad viņa saprot, ka tiek objektificēta, izmantota. 

IGORS: Mīts. Ja sieviete pakļauj sevi nežēlīgām praksēm, šo standartu sasniegšanai, turklāt dara to, lai vīrietis viņu novērtētu, ievērotu, saskatītu viņā baudāmu objektu, tur varētu veidoties problēma. Taču jāsaprot, ka ne vienmēr atbilstība skaistuma standartiem ir ar šādu motivāciju, tādēļ jāatzīst, ka arī “skaistas” sievietes var būt feministes. 

JANA: Pēc būtības sievišķība ir gan izskats, gan uzvedība. Ja runājam par izskatu, tad jautājums par to, kas ir “skaistais”, ir ļoti mainīgs. Savukārt, ja mēs runājam par uzvedību, tad feministes tiešām virzās prom no šīs padevīgās, maigās sievietes tēla, kura tiecas apkalpot vīrieti.  

Sievietes lomu sabiedrībā nosaka viņas bioloģiskā uzbūve un psiholoģiskā atšķirība no vīrieša. Patiesība vai mīts?

IGORS: Mīts. Es tomēr pieturos pie tā, ka visās situācijās, kur mēs varam dzimumu ignorēt kā faktoru, mums to būtu jādara. Protams, ka vīrietis bioloģiski nevar kļūt par māti, bet citādi sievietes pozīcijai sabiedrībā nevajadzētu būt atkarīgai no viņas fizioloģijas. 

SANTA: Mīts. Jā, varbūt sievietes uzbūve atšķiras no vīrieša, bet cik daudz tas mūsdienās ko maina, ja vien nerunājam par sportu vai mātes lomu. Tā nav tikai bioloģija. 

Feminisms apkaro tradicionālās ģimenes vērtības. Patiesība vai mīts?

SANTA: Mīts. Kas ir tradicionālās vērtības? Protams, ka tiek atstātas pagātnē vecās, dzīves kvalitāti apdraudošās vērtības, kuras mūsdienās nav vajadzīgas, piemēram, uzskats, ka sieviete nav pelnījusi izglītību un tai ir jāuztur mājas dzīve. Bet feminisms noteikti neapdraud “tradicionālo ģimeni”- heteroseksuālo pāri ar bērniem. Feminisms tomēr iekļauj arī sievietes tiesības izvēlēties būt tikai mātei un mājsaimniecei. Tas nav pienākums, bet arī šāda sieviete noteikti ir feministe.

Taču jāatzīst, ka sabiedrība nav gatava rēķināties ar to, ka sieviete, piemēram, nespēs strādāt pirmo gadu pēc dzemdībām, tādēļ sievietei bieži vien tomēr jāizvēlas starp ģimeni un karjeru, kas ir smagi. Viens dzimums no šī tomēr cieš vairāk. Feminisms ir par to, ka darbavietas tiktu sakārtotas, lai šī izvēle nebūtu tik grūta.

IGORS: Es domāju, ka var atrast feminisma paveidus, kas vērsīsies pret heteroseksuālām attiecībām, pret vīrieti, taču tās ir marginālas kustības. Kopumā feminisms ir par līdzsvaru un ģimeni.

Sievietes savu brīvību  upurē laulībā un attiecībās. Patiesība vai mīts?

SANTA: Protams, ka attiecībās mēs bieži vien brīvprātīgi upurējam savu brīvo laiku, nedaudz savas brīvības, bet sievietes bieži vien tiek kauninātas par to, ka tās nevelta pietiekami daudz, vairāk domājot par sevi vai savu karjeru. 

IGORS: Jebkuru saistību uzņemšanās ir atteikšanās no zināmām brīvībām, piemēram, no brīvības stāties seksuālās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet šai brīvības upurēšanai vajadzētu būt simetriskai.

Par sieviešu emancipāciju var cīnīties arī vīrieši. Patiesība vai mīts? 

JANA: Patiesība. Vīrieši var un viņi to jau vēsturiski ir darījuši. Tas ir veids, kā izmantot savu varas pozīciju, atbalstot sievietes. Kāpēc lai viņi to nedarītu arī mūsdienās?

Vai mūsdienās sievietes stāsts tiek stāstīts no vīrieša skatupunkta?

SANTA: Mūsdienās noteikti ir stipri vairāk sieviešu rakstnieču un brīžiem cilvēkiem šķiet, ka veidojas pat disbalanss, taču tas vēstures posms, kad sievietes stāstu ir stāstījis vīrietis, ir bijis tik garš, ka šī deva sieviešu stāstu ir vajadzīga. 

IGORS: Mūsdienās galvenais risks ir tas, ka sievietes, pašām to neapzinoties, stāsta vīriešu stāstus. Tāpēc feminisms ir tik svarīgs. Tas palīdz atvērt acis uz neitrālām lietām, kas tomēr slēpj tos patriarhālos aizspriedumus, piemēram, tradicionālās laulības, kurās tēvs savu meitu nodod vīrietim. Tas ir simbolisks pārpalikums no patriarhālām tradīcijām – apmaiņas ar sievietēm.

Ko sabiedrība varētu darīt, lai atbalstītu feminisma kustību? Ar ko sākt?

SANTA: Jāsaprot, ka mūsdienu cilvēks dzīvo jau priviliģētā situācijā un bauda feministu izcīnītos augļus, tos varbūt nepamanot. Idejiski jaunā paaudze it kā pamana un saprot nevienlīdzības situācijas, taču jāmāk arī praktizēt šo feminismu un rīkoties. Mēs esam paaudze, kurai nav parauga – kā uzvesties emancipēti. Jāsaprot arī, kā savu rīcību saskaņot ar to attieksmi, ko vēlies saņemt pret sevi. Esi godīgs pats pret sevi, dzīvo ar acīm vaļā. Runāt, lasīt, domāt līdzi.

IGORS: Esi iecietīgs pret cilvēkiem, kuru uzskati atšķiras no tavējiem, nerunājot par varmākām un cilvēkiem, kas attaisno diskrimināciju. Jāsaprot, ka šie cilvēki ar atšķirīgajiem uzskatiem nav gluži vainīgi, tā drīzāk ir tā sabiedrība, kurā viņi ir uzauguši. Vajadzētu pacietīgi vairot un skaidrot feminisma redzējumu, nevairojot polarizāciju un negatīvus stereotipus par feministiem.

JANA: Pārdomā savas ikdienas izvēles un arī valodas lietojumu. Kritiski jāpārdomā visus savus stereotipus par vīrieša un sievietes lomu, bet, lai kritiski domātu, tomēr jābūt kaut kādiem intelekta resursiem. Vajag mācīties, izglītoties, lasīt, parunāt ar kādu gudru cilvēku. 

Santa Remere – publiciste, kultūras žurnāliste, grāmatas “Mūsējās. 50 pasakas par Latvijas sievietēm” autore, feministe.

Igors Gubenko – filosofs, Latvijas Universitātes lektors un pētnieks, feminists.

Jana Kukaine – mākslas kritiķe, feministiskās mākslas kuratore, Latvijas Mākslas akadēmijas dzimtes, identitātes un feminisma teorijas pasniedzēja, grāmatas “Daiļās mātes. Sieviete, ķermenis, subjektivitāte” autore, feministe.

Leave a Reply