PASAULES MAZĀS VIETAS

Nākamā pietura – Raiņa Bulvāris

Visā ielas garumā Tevi sasniedz vairāki simti enerģijas. Katra pabijusi savās mājās, tālās vai tuvās. Citas vēl meklē mājas. Un ielai nav jābūt pietiekami garai, lai spētu uzķert to vienu. To, kas pēc nākotnes smaržo. To, kas Tava. 

Katrai ielai savs nosaukums, savi krustoti ceļi. Ja ielas beigās esi savu enerģiju apaugļojis ar sevi pašu, tad tu vari ielas krustot. Vai atstāt paralēlas. Tāpat kā ar cilvēkiem. 

Enerģijas maiņas laikā mēs esam visspēcīgākais sava veida indivīds.

Londona un ne šis, ne tas

Salna ir pārņēmusi rozes uz mani. Welcome to Arsley. Skaisti. Es esmu galīgi sasalusi, jo nejūtu to, ko vēlos just. Man ir jāuzstājas pēc pusotras stundas. Un drusku arī sāp. Ķirzaku pilieni ar Gilberta māsu. Manas dūjas te nav. Esmu par tālu, ne savā vietā. Nav. Tā nelido. Tā palika rozē sasalt.

Mājupceļš

Kurš nu būtu domājis,
Ka patiesībā laiks,
Kas pārvēršas gaidīšanā,
Ir tā vērts.

Atgriešanās tur, kur man droši palikt. Pēc visiem šiem gadiem grimt saldajās smiltīs. Kavēties atmiņās veroties katrā smilšu graudiņā. Ļaut saldajam glāstam klāt Zemes virsmu. Skarties vēja blāzmai ar saldo matu plīvuru. Pieņemt saldās Zemes burvības un tās pielietot.

Jau pirmajā dienā mani māc bēdas par aizbraukšanu. Blakus autobusa pieturai tek straumīte. Tajā es atdodu savas bēdas. Atveros šai saulainajai nedēļāi, lai tā mani piepilda ar Spānijas jūras šalkām.

Kurš nu būtu domājis, 
Ka patiesībā vieta,
Kas pārvēršas mājās,
Nav tas, ko meklēju.

Es izbaudīju mirkļus. Katru balodi, kuram devu maizīti, katru pīlīti, kas staigāja galvā, katru cilvēku, kurš davāja man smaidu. Plikām kājelēm skraidīju pa pludmales flīzēm ar melnu kafiju rokās. 

Krūzīte saplīsa, kafija izlija, biezumi palika.
Autobuss aizbrauca, straumīte izžuva, es paliku.
Viņi aizgāja, jo smiltis aizpūta, es paliku.

Kurš nu būtu domājis,
Ka patiesībā tas,
Ka es paliku,
Izmainīja visu.

Pat vistumšākajā sturītī ir laime. Es atradu veselas divas. Tās bija piedzīvojumu un skaidrības pilnas. Skatījās uz mani vēlmē atdot sevi. Es biju gatava darīt to pašu, par spīti visām bēdām. Lai gan tas nebija mans mērķis, mirkļus aizmirsu un dzīvoju atmiņās. Tomēr tas bija tā vērts. Ne katrās mājās viss ir rožaini. Manas mājas ir mācību pilnas. Atgriežos tajās, lai baudītu savu mācību, nevis atalgojumu.

Viņi aizgāja, jo palika grūti, es paliku.

strīpainais svīteris un pīpe

nokod bageti,
iekod francūzim ūsā – 
bonjour motherfucher!
mīlestības pilsēta,
kas pieaugušo pasakās maldās,
visu pārīšu laimes zeme.
chanel smarža caur acīm spiežas,
pirkstu vietā novītušas peonijas,
starp peonijām cigarete.
pasniedz man servīzi,
avīzi un kafijas tasi.
manas rīta cirtas smaržo pēc pagājušās nakts Antuana.
vai parīzē krīt lapas
kā asaras manas,
krāsu pilnas?
atvēru acis Kronvalda parkā
uz soliņa es,
pīlītes pleznām māj.
man nevajag Parīzi, lai izdzīvotu sapņus,
man nevajag liekulības, lai justos skaisti!

mūsu prāti, visuma kāri

ziepju burbuļi 
un pagalmu čalas
nošļūc pa slīdkalniņu,
kamēr ciskas nesprūst 
un kājas nav par garu.

ej un bezrūpīgi smīni,
zīmē, meklē, kur šodien zīlītes slēpjas
uzspridzini to 
pakš!
mazie smiekliņi skan.

es gribu dejot,
gribu griezties virpulī un kājas lidināt putekļu augstumā virs zemes,
lai ziedi līdz potītēm 
un smaids līdz ausīm.

lietus lāses jestri danco uz manas palodzes,
mēness gaisma vizuļo 
aiz drūmajiem pelēcīšiem.
ir simtiem lietu, ko vēlos
un tūkstošiem, ko sapņot,
saspied manu plaukstu 
un lecam iekšā.
lien tur, kur zāle zaļāka 
un tavs prāts spoži tīrs kā 
skolā aizmirstais krīts.

Leave a Reply