Tenisiste

Gusts Ābele

Maija saule laidās pār Rīgas novakari, un mēs jutāmies ārkārtīgi dzīvi. Tobrīd justies dzīviem šķita svarīgākā lieta pasaulē. Bija mācību gada beigas, mēs bijām gatavi darīt pilnīgi stulbas lietas, lai tikai tiktu laukā no bedres, kurā bijām iestiguši. Bija jānoskaidro, ar ko mēs pavadīsim vasaru un kā mēs to pavadīsim; lielā mērā otrais bija atkarīgs no pirmā. Bija jāsaprot, kāda būs šīs vasaras sajūta.

Mēs vienmēr jūtamies ārkārtīgi dzīvi, kad kaut ko darām pirmo reizi. 

– Es pirmo reizi esmu ārā tik vēlu, – viņš teica, – Es brīnos, ka man neviens man vēl nav piezvanījis, neviens vēl nav teicis, ka jādodas mājās.

– Tā tiem devītklasniekiem ir, – es nodomāju un uztinu viņam cigareti, lai atslābinātu nervus.

– Vēl tikai desmit dienas, un es vairs nekad mūžā nemācīšos pamatskolā, – neveikli iespiedis manu trauslo veikumu starp pirkstiem, viņš asi vilka dūmu. Pretī nāca cilvēks ar suni. – Vai var just, ka esmu gadu jaunāks? – viņš uztraukti vaicāja. Kikī šī tiešām bija pirmā reize. Pat ja tā nebija pirmā reize.

– Īsti nē. – Varēja. – Tu izcel lietas, kuras man nav svarīgas. Bet tas ir skaisti. – Kaut kādā mērā. – Tu tiešām smēķē?

– Jā. Nu… jā.

– Tu nemāki smēķēt. Padod…

Viņš man pasniedza cigareti un es, turot to aiz muguras, pilnā ātrumā ieskrēju Vērmanes dārzā, pirms viņš paspēja mani apturēt, sakot, ka tur taču nedrīkst pīpēt.

– Tu skrien? – viņš vaicāja.

– Pavasarī, jā. Parasti divus apļus ap Māras dīķi, bet… es aizmirsu skrienamos apavus Limbažos.

– Es arī skrienu. Trīs apļus Ziedoņdārzā.

– Oho, – mēģināju viņam iesmērēt cigareti atpakaļ, bet viņš neņēma.

– Nemaz nedomā. Ne jau šeit. Es neesmu tu.

– Bet kāpēc tu nevari kā es? – uzkāpu uz strūklakas malas un zvārodamās spēru soļus. Viņš gāja pa asfaltu, it kā aizliegts būtu arī kāpelēt pa objektiem.

– Tu nebrauc uz Limbažiem? Tev vajadzētu… Pēc skrējiena uzreiz ir labāka pašsajūta.

– Es zinu. Bet es nevaru tur braukt. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Un, ja es tur aizbraukšu, neatbraukšu atpakaļ. Vienkārši palikšu tur, – bildu, vieglā lecienā piezemējoties uz bruģa. Ūdens strūklakā urdza, un pazemīgi pieņēma tajā iemesto izsmēķi.

– Tātad pirms desmitās klases tu dzīvoji Limbažos? – Kikī turpināja izvaicāšanu, pieskrējis man blakus.

– Jā. Un tad, kad ierados Rīgā, es vēl nekad nebiju braukusi ar tramvaju. Es nezināju pat to, kur ir Brīvības piemineklis.

Varētu teikt, ka, par spīti tam, ka, šķiet, katrs pieaug atšķirīgi, patiesībā šajā pieaugšanas piedzīvojumā atkārtojas vieni un tie paši elementi. Jo pirms gada mani taču uztrauca visas tās pašas nenozīmīgās lietas un es darīju visas tās pašas nenozīmīgās muļķības, nesapratu pusi no tā, ko saprotu tagad. Pēc gada noteikti viss būs izmainījies tikpat ļoti. Varbūt pat nebūs jāgaida gads. Vasarā, nebeidzamas brīvības piepildītā valstībā, ir tik daudz iespēju, ka parasti lielākās izmaiņas notiek tieši tad. Vasaras grāmatai aizveroties, mēs esam pilnīgi citi cilvēki. Tas nozīmēja, ka arī Kikī es varēju padarīt par foršo bērnu.

– Cik gadu bija tam tavam spāņu draugam, tu teici? – viņš ievaicājās.

Protams, es nebiju teikusi, cik gadu ir manam spāņu draugam, tas noteikti nebūtu veselā saprāta diktēts lēmums. Pietiek ar Kikī skepses pārņemto seju, kad vakar viņam paziņoju, ka man ir draugs Spānijā. Draugs-draugs, šī valoda mums nesniedz pietiekami plašas izteiksmes iespējas, es tobrīd piemetināju, jo tas šķita svarīgi. Patiesībā nekas no tā nav īsti svarīgi. Viss taču ir tik ļoti vienalga.

– Tas taču ir tik ļoti vienalga, – teicu. Tabakas paciņa manās rokās sastinga, pirkstiem aizsedzot uzrakstu “Tuviniekiem jūs esat vajadzīgs dzīvs”. – Turklāt tu tāpat nebūsi ar mani vienisprātis par to, cik pareizi vai nepareizi tas ir. Labāk lai paliek.

Kāda starpība, cik Migelam ir gadu. Un ne jau tikai tāpēc, ka mīlestība vecumu nepazīst, bet arī tāpēc, ka tas vienkārši nebija svarīgi. Bija daudz svarīgākās lietas.

– Ai, nu, man pašam taču bija meitene, kurai bija astoņpadsmit. Ja vien viņam nav piecdesmit…

– Ja nu viņam ir piecdesmit? – pārtraucu. Spēji pagriezos, lai ieskatītos viņam acīs.

– Vai viņam ir piecdesmit? – Kikī izklausījās izbijies. Nabaga bērns.

– Nē, viņam ir trīsdemit. – Bija uzjautrinoši vērot atvieglojumu Kikī sejā. Viņam kā cilvēkam ar stingriem vecākiem jau vajadzētu zināt šīs metodes – no sākuma pavēsti ko šokējošu, lai īstās ziņas neliktos tik satricinošas. – Bet, redzi, pirmais foršo bērnu priekšnosacījums ir – vienmēr uzdot hipotētiskus jautājumus. – Protams, es to biju izdomājusi tikai tikko. Protams, es biju spontāna. Protams, jo tas bija vēl viens priekšnosacījums. Protams, jo es taču biju tik dzīva.

– Man ir ideja! – iesaucās Kikī, un es ieinteresēti palūkojos uz viņa pusi.

Jau biju aizmirsusi, ka šim zēnam mēdz būt interesantas idejas un ka tieši to dēļ mēs vispār esam dzīvi kopā šajā naktī. Jo tikai kopā mēs varam būt dzīvi. Muzeju nakts bija tieši tāda avantūra, kurā mēs iesaistītos un kuru censtos padarīt par labāku lietu.

– Kāda ir šī tava ideja?

– Mēs ielīdīsim krūmos un gaidīsim, kamēr pretī nāks kādas interesantas personības…

– …un tad mēs viņiem jautāsim, kurp viņi dodas. Brīnišķīga ideja, Kikī!

Nekad nebūtu iedomājusies, ka Vērmanes dārza krūmi ir tik asi un biezi un ka es ar savu auduma maisiņu un džinsa jaku tajos izskatītos tik muļķīgi. Mēs stāvējām un smējāmies, līdz mums pretī sāka nākt pilsētas meitenes. Ne jau tā, ka mēs nebūtu pilsētas bērni, bet, salīdzinot ar šīm čiksītēm, pat Kikī bija pilnībā atslābis foršais bērns. Viņas bija saspringtas, pat viņu sejas bija saviebtas. Kājās pieguļoši legingi, mati saņemti ciešā zirgastē, kas lika viņu galvām izskatīties slimīgi mazām. Rokās milzīgas burbuļtējas krūzes un tikpat milzīgi telefoni.

– Kur jūs ejat? – noslēpumainā balsī ierunājās Kikī, kad meitenes mums devās garām, un mans sašutums par to, ka viņš šīs meitenes uzskata par interesantām personībām sajaucās kopā ar mežonīgiem smiekliem.

– Jā, – piebalsoju, – mēs veicam sociālo eksperimentu zinātniski pētnieciskajam darbam, un vēlamies noskaidrot, kur dažādi cilvēki dodas. – Tā šķita pati stulbākā lieta, ko pateikt pēc tam, kad pati biju vairākas stundas nodevusies vienam tādam darbam (tikai ar daudz garlaicīgāku un garāku tēmas pieteikumu) un piekritusi šim izgājienam tikai tāpēc, lai varētu no tās draņķības izrauties.

– Emm, – viena no interesantajām personībām, kuru droši vien sauca par Sabīni vai Alisi, vai Sofiju vai kādā citā līdzīgā burbuļtējas meiteņu vārdā, novilka, nolaizdama milzīgo plastmasas krūzi šokējoši zemu. – Mēs ejam uz maķīti.

Abas pārējās sinhroni pagrieza galvas uz runātājas pusi un veltīja viņai tādu skatienu, it kā viņa tikko būtu izpaudusi kādu drausmu noslēpumu no āāāā-to-taču-nedrīkstēja-teikt kategorijas. Iespējams, palūkojoties uz jauno dāmu slaikajām figūrām, tas, ka viņas tagad devās baudīt ātrās ēdināšanas restorānu piedāvātos labumus, patiešām bija tamlīdzīga rakstura noslēpums.

– Cik jauki! – iesaucās Kikī, un, ja es nezinātu, ka viņš ir pārliecināts veģetārietis, nodomātu, ka to domā nopietni.

– Vai varam iet? – kāda cita Sabīne vai Alise, vai Sofija aizkaitināti ievaicājās, iesūkdama gļumīgi gaļīgās tapiokas pērlītes.

– Jā, esam visu noskaidrojuši, ilgāk vairs neaizkavēsim, – tikko valdīdama smieklus apstiprinoši noteicu, un Sabīnes vai Alises, vai Sofijas aizgorījās prom.

Jau gribēju piedāvāt apsēsties starp šiem krūmiem un uzvilkt vēl vienu dūmu, bet tad pretī nāca pētījuma objekts, ko nevarēja laist garām. Apskāvies tik cieši, ka, likās, pārtapis par vienu veselu, kāds pārītis, teju dejodams, nāca uz mūsu pusi un skūpstījās.

– Kurp jūs dodaties? – skaļi jautāju, un Kikī man iebakstīja. – Kas? – nočukstēju.

– Tu neredzi…?

– Un kā vēl redzu. Bet es gribu zināt, vai viņi zina, uz kuru pusi griežas. Un paskaties – vai ar tik interesantām drēbēm nav jābūt arī interesantai personībai?

Pat Kikī būtu vajadzējis atzīt, ka šie cilvēki izskatījās brīnišķīgi. Puisim bija gari smilškrāsas mati līdz pleciem, bet meitenei apcirpta zēngalviņa. Abi bija tērpti pelēkos vasaras mēteļos un, protams, ādas zābakos.

– Kurp jūs dodaties? – vaicāju nu jau kliegšus, un vienlaikus izgriezušies kā dejā viņi zināmā neizpratnē, tomēr drīzāk neveiklā mulsumā pagriezās pret mums. Meitenes vaigi bija piesarkuši un puiša mati paspūruši, bet varētu teikt, ka tas viņus padarīja vēl glītākus.

– Mēs? Vai jūs runājat ar mums? – meitene vaicāja. Viņa bija no tām ļoti mākslinieciskajām meitenēm, ko sauc par Žaklīnu vai Elizabeti, vai Anabellu vai kādā citā ļoti māksliniecisko meiteņu vārdā.

– Protama lieta.

– Nu… Mēs dodamies… Es nezinu, – Žaklīna vai Elizabete, vai Anabella sāka mulsi vērties apkārt, it kā kaut kur šajos pašos krūmos slēptos atbilde. Par spīti tam, ka bijām viņus pārtraukuši ļoti svarīgā nodarbē, viņi šķita sliktākajā gadījumā iztrūcināti, noteikti ne sapiktojušies. Un tā arī bija galvenā atšķirība starp Sabīnēm vai Alisēm, vai Sofijām un Žaklīnām vai Elizabetēm, vai Anabellām. – Kur mēs dodamies, Robert? – Roberts. Protams, viņu sauca sauca Roberts.

– Mēs dodamies uz muzeju. Uz mākslas muzeju. – Protams, viņi devās uz mākslas muzeju. Protams, viņi bija tieši tādi cilvēki, tieši tik skaisti, lai es viņus mīlētu, bet ne pietiekami forši, lai es ar viņiem spētu ilgstoši pavadīt laiku. Pārāk naivi un bohēmiski.

– Ak mans dievs, cik jauki, – pa vidu iebāzās Kikī. Viņam bija kaut kādas savādas attiecības ar šīm pārsaldinātajām frāzēm. – Mēs arī dodamies uz muzeju, tikai vēl neesam izdomājuši, uz kādu.

– Forši, – neveikli novilka Roberts. Viņam bija tieši tik dobja balss, cik biju iztēlojusies.

– Labi, mēs jūs vairāk neaizkavēsim. Šis bija tikai tāds jautājums, jo mēs veicam…

– Jo mēs cenšamies saprast, kur doties pašiem. Paldies! – pārtraucu Kikī, lai viņš nesabojātu mūsu foršo bērnu noskaņu ar gluži lieku frāzi. – Ar visiem nevar spēlēt pēc vieniem noteikumiem, ir jāskatās pēc situācijas.

– Aha… – Kikī noņurdēja. Viņam acīmredzami nepatika, ka viņu māca, kā dzīvot. Bet tas bija tieši tas, uz ko viņš bija parakstījies, uzaicinot mani satikties. – Varbūt ejam uz kādu… muzeju?

– Kāpēc? – biju neizpratnē.

– Ir muzeju nakts.

– Jā, tāpēc mēs esam šeit.

– Nu, un tāpēc derētu aiziet uz kādu muzeju.

– Muzeju nakts ir tikai iemesls, kāpēc satikties. Ne jau patiesais mērķis. Vienmēr ir nepieciešams kāds iegansts, bet pēc tam var rīkoties pēc apstākļiem. – Kurš foršo bērnu pamatprincips pēc kārtas nu jau tas bija? – Bet nevar noliegt, ka Žaklīna un Roberts iedvesmoja arī mani.

– Žaklīna?

– Nu, es domāju, ka tā viņu sauc, – paraustīju plecus. Ar visām foršo bērnu teorijām Kikī tomēr vēl nebija pazīstams.

Izlīdām no krūmiem un nobraucījām gružus no džinsiem, kad pamanīju, ka mums jau atkal tuvojas Ališu vai Sabīņu, vai Sofiju pulciņš. Spilgti lakotiem nagiem rotātajās plaukstās iespiedušas makdonalda papīra maisiņus, viņas kaut ko čaloja un smējās, bet mēs ar Kikī vienlaikus izspērām jautājumu:

– Kur jūs ejat? – Tas izklausījās pēc uzbrukuma un, iespējams, tāds arī bija.

– Nomierinieties, – tā meitene, kas vēl nebija tikusi pie vārda iepriekšējā reizē, atturīgi bilda. – Mēs ejam taisīt bildes. – Protams, viņas devās taisīt bildes. Protams, viņas bija tieši tādas.

– Cik garlaicīgi. – Kikī šķita teju vai aizvainots, un mums bija pienācis laiks pamest jauno dāmīšu pulciņu. Kur mēs devāmies? Projām.

Brīdi gājām klusējot drīzāk nevis tāpēc, ka foršie bērni cienītu klusumu, bet gan tāpēc, ka mēs abi vienkārši nespējām ciest liekvārdību. Paspēju pamanīt, ka nerunājot gaiss kļūst vēsāks un svaigāks, ka bruģis ir cietāks nekā parasti, putnu vairāk, bet cilvēku mazāk, kad Kikī uzdeva jautājumu, kurš, mūsu dzīvajiem piedzīvojumiem ritot, kaut kur bija nozudis.

– Kā jūs iepazināties – jūs ar Migelu?

– Mēs iepazināmies tinderī, – pajokoju un gaidīju, cik ilgu laiku Kikī vajadzēs, lai apjēgtu.

– Nopietni?

– Nu, nē taču, – iesmējos. – Viņam ļoti patīk ceļot. Un katrā valstī viņš sameklē četrus cilvēkus, kas viņam izrādītu svarīgākos apskates objektus un tā tālāk. Nu, un, kad viņš brauca uz Latviju, es pieteicos. Pēc tās nedēļas mēs vēl mazliet komunicējām visi pieci, bet tad sākām sarakstīties divatā. Un es nezinu, kā tas notika, bet vienā brīdī es attapos pie apziņas, ka nemaz nezināju, ka var būt tik liela mīlestība.

Iespējams, tieši tāpēc es nekad nebūšu foršais bērns. Jo man patika salkani vārdi un neveikla mīlestība. Bet tas nekas. Mēs tāpat esam foršākie bērni.

– Mēs izdomājām, ka man jābrauc pie viņa uz Spāniju – Vēl bija vasara. – bet mani, protams, nelaida. Kas tas par cilvēku? Cik viņam gadu? Ko tu iedomājies? Protams, es dzīvoju Limbažos, tur vispār nav atvērtu cilvēku.

– Un ko tad jūs darījāt?

– Tā bija briesmīga vasara. Es visu laiku raudāju, vecāki man vispār neļāva iet laukā no mājas, atņēma telefonu. Bet tad kaut kā… Laikam aprada ar domu. Mamma pat iepazinās ar Migelu, kad viņš septembrī atbrauca uz Latviju, lai varam pārgulēt. – Iedomājoties par tā gada notikumiem, pārskrēja tirpas. Gribējās runāt par ko citu. Pat ja foršie bērni tā nedarītu. – Ejam uz Sutas un Beļcovas muzeju?

– Vai tur ir jauki? – Varēja just, ka Kikī ir sašutis par pēkšņo tēmas maiņu, tomēr, likās, viņš saprot. – Labi, ejam.

– Nav ne jausmas. Nekad neesmu tur bijusi. Bet tas ir tuvākais būšanai uz daudzdzīvokļu nama jumta, ko varu iedomāties. Un es ļoti gribu būt uz jumta. Turklāt tas ir dzīvoklī.

– Es noteikti negribētu, lai pēc manas nāves manā dzīvoklī uztaisītu muzeju.

Tā droši vien bija tāda foršo bērnu lieta. Bet Suta un Beļcova tomēr bija mākslinieki, viņiem patika šitādas lietiņas.

– Tā diez vai notiks. Kad tu nomirsi, ar tādām muļķībām cilvēki vairs nenodarbosies.

– Mierinoši.

Pie muzeja ieejas mums uz rokas uzspieda mazus, bezjēdzīgus zīmodziņus. Domāju par to, vai tie cilvēki, kas tos zīmodziņus spieda, ir tieši tādi cilvēki, kas to darītu, un nospriedu, ka gan jau ne, viņi noteikti ir mākslinieki, kam šķitis ļoti interesanti šeit brīvprātīgi padarboties, un to zīmodziņu padarīšanu viņiem vienkārši pieteikts darīt. Iespējams, kādā ofisā vienkārši bija aizķērusies tinte, kas steidzami jāiztērē.

Iekāpām liftā, un Kikī ierosināja, ka vajadzētu uztaisīt bildi spogulī, jo lifts tā zvārojās, ka, šķita, tūlīt nogāzīsimies, un vajadzēja taču uztaisīt beidzamo dzīves foto. Jau gribēju teikt, ka tā taču foršie bērni nedara, bet tad sapratu, ka foršie bērni arī nedzīvo mūžīgā paranojā, ka nebūs foršie bērni.

Uzbraucām augšā. Nebijām iemantojuši nāvi, taču tagad mūsu īpašumā bija vesels lērums tizlu, izplūdušu spoguļa bilžu ar mums džinsa jakās. Pie zāles ieejas nokratījām apkaunojumu un gājām iekšā. Te bija pilns ar šķībi greizām gleznām, kuras noteikti jau biju tūkstošiem reižu redzējusi kulturoloģijas grāmatā, tomēr te bija pārāk tumšs, lai tās varētu normāli saskatīt. Varbūt kaut kas nebija kārtībā ar elektrību? Vai arī redzamība tika upurēta par labu atmosfērai?

– Vai tu esi kādreiz nolaizījis gleznu? – nočukstēju Kikī pie auss, pastiepjoties uz pirkstgaliem. Kaut kas taču bija jāierosina, ja reiz ģimetnes un šķīvji nespēja aizķert manu uzmanību, savukārt Kikī tikai izlikās, ka tie to spēj.

– Nē-e?

– Aiziet.

Uzmanīgi pielavījos tik tuvu gleznai, ka varēju sajust tās gadsimtu seno dvesmu, un aizvēru acis.

– Vai gaiss tīrs? – Pagāja apmēram desmit sekundes, iekams Kikī visu rūpīgi pārbaudīja.

– Jā. Bet vai tiešām…? – Tomēr mana mēle jau bija noslaucījusi putekļu kārtu no “Tenisistes”, pirms viņš paspēja pabeigt teikumu. – Nu, kā garšoja?

– Neko, – paraustīju plecus. Jutos kā īstena uzvarētāja. – Vai tu arī to darīsi, vai arī mēs jau varam iet projām? Te tāpat nav, ko darīt.

– Ko? Jau?

– Visam labajam reiz pienāk beigas, Kikī.

– Nu, tad laikam jau.

Viņš piegāja tai pašai “Tenisistei” pavisam klāt un ar garšas kārpiņām noglauda tās eļļas krāsu izciļņus ar tādu pretīgumu, it kā laizītu vardi, nevis izskatīgu pagājušā gadsimta sportisti.

– Ejam?

– Ejam.

Kad izgājām uz ielas, atkal sajutu pazīstamo klusuma sajūtu, bet šoreiz tā bija vēl dziļāka. Nevienas mašīnas, neviena garāmgājēja, neviena baloža vai Narvesen sviestmaizes papīriņa, kas mētātos uz zemes. Visi salīduši muzejos līdz ar mums.

– Es zinu, kas mums jādara! Nāc, tas būs lieliski.

Un es skrēju pa taisno ārā no vārtrūmes, virsū uz Elizabetes ielas. Nogūlos blakām kanalizācijas lūkai. Kikī man uzmanīgi pienāca klāt, rokās sažņaudzis auduma maisiņu.

– Vai tā ir…?

– Aiziet, gulies.

Vēl vienu reizi palūkojies apkārt, Kikī uzmanīgi pietupās un nosēdās man blakus.

– Guļus!

Tikai tad viņš apgūlās.

– Jebkurā brīdī mums varētu pārbraukt mašīna.

– Jā, tas ir tieši tas, kas mani uztrauc, – viņš nervozi teica.

– Tev uztīt cigareti?

– Nē, paldies. – Vai tas bija aizvainojums?

– Jebkurā brīdī mums varētu pārbraukt mašīna, un mēs varētu būt miruši.

– Beidz!

– Mēs varētu būt miruši, bet vismaz mēs būtu dzīvi.

– Ko tu tur gvelz?

– Mēs justos ārkārtīgi dzīvi.

– Jā, laikam es tomēr saprotu, par ko tu runā. Kad mēs atkal iziesim ārā?

– Kad tu vēlies.

– Satiekamies rīt garajā starpbrīdī uz banānu skolas pagalmā?

– Lieliska doma. Dodamies parīt uz saullēktu?

Piepeši atskanēja telefona zvana signāls. Tas bija tieši tas zvana signāls, kuru cilvēki izvēlas, kad viņi, iegādājoties jaunu telefonu, nevar izvēlēties īsto zvana signālu un beigu beigās izvēlas šo, jo tas šķiet tāds foršs un stilīgs.

– Mammu? Tu neteici, ka man jābūt. Vienpadsmit? Labi, tūlīt došos. Bet es neko nevaru darīt, es esmu muzejā. Tu neko man neteici. Es būšu. Es būšu. Jā. Pagaidām.

Leave a Reply