Pirmās nepieciešamības cilvēks

Autors: Madara Vaserberga

Pirmās nepieciešamības cilvēks

Un es zinu, es zinu,
Mīlestību nevar kā sviestu pārdevējai lūgt, kad tā vairs nepietiek. 
Bet, ak, pasaulīt, es lūdzu tev šo vienu, 
Šo vienu pirmās nepieciešamības cilvēku. 
Es solos pēc laika to nepamest 
Kā bērns pamet suni, kas vairs nav jauns un interesants,
Kad to vairs nevajag…
Ak, es zinu, es zinu kādi ir laiki – 
Pasaule acu priekšā brūk, 
Arī es nezūdībā eju…
Vientulībā es, sākot ar plaušām, kā pelni irstu. 
Irstu, jo ne vien tu, bet, šķiet, visa pasaule un zvaigznes ir tālu,
Un tās pat nenojauš, cik ļoti man tās ir vajadzīgas.
Irst sirds, plaušas, gars,
Tam līdzi dvēsele un viss ķermenis.
Viss ar laiku sairst.

Ceļš uz mūžību

Viens vienīgs ceļš,
Ko gars bez miesas iet,
Ved dziļā mūžībā.
Gars ceļu zin, iet acīm ciet,
Miesu ziedojot nebūtībā.

Pīlādžkoka poēma

Man ir Ziemeļvējā sasalušas,
Bālas, aukstas rokas.
Tās bezpārslainas ziemas vidū zarus lauž
No nokaltuša pīlādžkoka.

Tas salis bargu ziemu –
Stumbrs sauss, lapas trūdējušas,
Bet zari pilni rūgtu pīlādžogu.

Variācija par pavasari

Ziemas vidū kalst mana vasaras pļava,
Apdziedāt katru ziedu, 
Lūgt, lai tas aug,
Vairs spēka man nava.

Gājputni neaizlidoja,
Mani logi naktī apmigloti,
Un es, kas apziedota, 
Klusi apsārmoju.

Nepalīdz mūzikas skaņas,
Telpu aizmiglo domas manas,
Nav vairs svaigas elpas,
Nav atelpas, telpas…

Vien iestidzis pavasaris.

Leave a Reply