IESKATS IESKATPUNKTĀ

Esība tieši šajā vietā un laikā nu jau ir reti sastopams stāvoklis (lai neteiktu parādība), tomēr “Ieskatpunkta” komandas tikšanās laikā šāda veida eksistence bija klātesoša, domājams, katrā no mums. Vējš ar tādu brīves sajūtu, kādu jūt tikai jaunieši, bija sapurinājis mūsu apziņu, līdz dzīves notikumi vairs neslīdēja gar acīm kā filma ar neizteiksmīgiem varoņiem un blāvām krāsām. Pandēmija un daudzās ikdienas rūpes mums nepavisam netika līdzi: kopīgs mērķis un vibrējoša ticība saviem spēkiem deva impulsu virzībai, bet ne tikai – dažubrīd tā ļāva arī apstāties, pavērties saulē un vienkārši just. Siltas sarunas, vēl nebijusi pieredze un jaunas idejas, un tam visam pāri, protams, neiegrožojama jauniešu vitalitāte. Kas gan varētu uzminēt, ka pavadīt laiku gaisotnē, kurā virmo kopīga vienošanās, ka viss ir iespējams, varētu likt tev, ikdienības kalpam, justies kā 21. gadsimta brīvdomātājam?

Ieskatpunkts radošā aula

Kataskopos

„Pēc Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas filozofijas doktora Igora Šuvajeva vārdiem, kataskopos (no grieķ. val – spiegs) ir kosmopolītiskās pasaules spiegi, izlūki un vērotāji – „Taču būtiskākais ir tas, ka būt „kataskopiskam” nozīmē būt apgaismotājam, t.i., izlūkot, izbaudīt notiekošo un pasārgāt patieso.”

Būtībā, māksla ir spēle ar maņu. Māksla rakstīt, dzīvot, redzēt un augt ir cieši saistīta ar vizuālajām tirpām, kas skrējušas gar acu plakstiņiem. Kā žurnālisti, tā literāti vērpj vēroto vārdos, bet mūziķi – taktīs. Tāpēc iniciatīvai izvēlētās tematikas mērķis ir veicināt šo vērošanu un dokumentēt to melodijās.”

Konkursa norites laikā savu artavu iesniedza trīs laikmetīgi mūziķi, kuru muzikālas apdares, kompozīcijas dāvātas jebkuram grāmatžurnāla ‘’Ieskatpunkts’’ interesentam.

Foto stāsts

 Lai papildinātu grāmatžurnālu “Ieskatpunkts” ar kvalitatīviem un interesantiem fotostāstiem, pēc mākslas platformas DE.ĢENERĀCIJA izsludinātā konkursa, tika iesniegts vairums ar elpu aizraujošām fotogrāfijām tēmās – eksistenciālisms, ceļošana, naktsdzīve, mūzika, paaudzes, atkarības, pilsētas jaunieši, es un mans dzimums, pasaules mazās vietas, Latvijas mīļvietas, iekļaušanās, robeža, laikmeta atblāzma cilvēkā.

GALDS V.1

23.jūlijā, grāmatžurnāla Ieskatpunkts komanda iepazīstināja Rīgas vasarīgos parkus un avēnijas ar fragmentiem, no topošā grāmatžurnāla “Ieskatpunkts” rakstiem, kurus papildināja autoru klātbūtne un iespēja ikvienam, kas ir pie mūsu GALDA, iesaistīties diskusijās.

Komanda, vienā rokā turot rakstu manuskriptus, otrā – lakotu, no Torņkalna pagalmiem aizgūtu iebrūnu galda virsmu, rakstnieki apceļoja tādās Rīgas “mīļvietās” kā Vērmaņdārzs, Esplanāde, Nacionālās Operas dārzs, Bastejkalns, Kronvalda parks.

Komanda

Elizabete Dimpere

Tuvākie mani sauc par Betu, bet pilnais vārds ir Elizabete Dimpere. 

Septiņas piektdienas nedēļā un svētā māksla, bet miskasti aiz sevis iznest neatceros. Īsāk sakot – sūdains, bet inteliģents estēts. Visu savu dzīvi esmu adrenalīna meklējumos. Patīk kārtīgi saposties. Dažreiz laižu pa kreisi, nevis pa labi, tādā veidā dzenos pēc dvēseles līdzsvara, kurš man kā Svariem ir pēc būtības nesasniedzams, jo mans raksturs mēdz pārsniegt augstākos ideālus. Jokus pie malas. Man patiesi patīk strādāt un darīt to darbu, kas liek sirdij līksmot. Vislabāk ir tad, kad atrodies blakus cilvēkiem, kuriem līdzās esot – vari augt un smelties iedvesmu dzīvei. 

Mana dalība grāmatžurnālā ir rūpes par baudāmu, vizuāli pasniegto, pamata materiālu – grāmatžurnāla noformējums, krāsu gammas un citas lietas. 

Prieks iepazīties!

Gabriela Skrauce

Dažkārt pamostoties es nezinu, kas esmu.

Rītausmas laikā uzslietās metaforu stalažas uz papīra lapas ir ne vairs ārpus manis, bet gan manī, iespiedušās ādā, lāgiem pat izkļuvušas cauri somatisko šūnu membrānai un iepinušās tās hromosomā. Citkārt tās tikai noskrien gar delnu kā tirpas, taču mani sagrābj cita identitātes forma – pusnaktī izsmērēti grafīta traipi, meditācijas laikā sprēgājošas sinapses, neizsekojamu impulsu izsaukta iemīlēšanās vai smeldze, tad krišana uz grīdas un iepiņķerēšanās klusuma tīklojumā. Es nezinu, kas es esmu, zinu tikai to, ka mana pasē rakstītā identitāte ir nepietiekama. Tāpēc es meklēju. Es eju. Brīžiem aizelsusies, brīžiem tikko spēdama paiet. Es meklēju sevi, jo zinu, ka vēl pirms manas dzimšanas biju izkaisīta visapkārt un tikai tad savienota vienā stingri norobežotā ķermenī. Es nemāku stāvēt uz vietas, es brāžos cauri eksistenciālistiska drudža ritmam, cauri cilvēku skatieniem un sirds muskuļa kontrakcijām, cauri atdzīvinātiem vārdiem un gaistošiem mirkļiem, kuros pasauli gribu iešūpot arkādiskā harmonijā, vienlaikus kā degošu pagali iesviezdama tai klēpī disonansi.

Es nezinu, kas es esmu. Es meklēju, kaut varbūt nemaz negribu atrast.

Krista Undīne Skutele

„Šis jau ir trešais piegājiens, cerams pēdējais…” citāts no mana apraksta iepriekšējās versijas. Krista Undīne Skutele. Prieks iepazīties! (rokas spiediens?)

Viss vienkāršais kādreiz bija sarežģīts vai par tādu kļūst, nedaudz ilgāk par to padomājot. Varētu teikt, ka man patīk dziļdomīgi spriest par lietu būtību. Nē,nē, nedzīvoju tikai mākoņos, vienmēr visu vajag pārbaudīt arī praksē. Sniedziet man problēmsituācijas! Es atradīšu risinājumu (precizitāti procentos šoreiz neminēšu, nesanāks balstīt to statistikas datos, bet būs jātic uz vārda, tā ir augsta).
Pārsvarā ar to – problēmu efektīvu novēršanu – darbojos mūsu kolektīvā „De.ģenerācija”. Līdz brīdim, kad ar komandu sapratām, ka varam „Ieskatpunkts” lappusēs vērst arī citu uzmanību tēmām, kas regulāri nodarbina manas un manu kolēģu prāta šūnas. Tematikas ir dažādas,bet lai tās vēl paliek tikai aprakstos iekodētas. Neuztraucieties, par mani tas vairs tiešām nebūs, tomēr nelielu manu redzējumu par pasauli gan varēsiet aplūkot manis uzņemtājās fotogrāfijās. 
No Jums atvadoties
es – K. U. S. (rokas mājiens?)

Laura

Viņai baig patika sapņot, līdz viņa saprata, ka sapņojot vien sapņi nerealizēsies…Mani vari saukt vienkārši par Lauru.

Kāpec cilvēkiem tik ļoti patīk sevi kaut kur, kaut kā vienmēr ierāmēt? “Mani sauc Liene un es esmu ārste jau 20 gadus.” Visu cieņu visām Lienēm, kuras ir ārstes jau 20 gadus, bet ar mani šitik viegli neies cauri. Es kaut kur nemitīgi levitēju. Pāri savām bailēm, bažām, šaubām. Pretīm saviem sapņiem, vēlmēm, interesēm. Tās visu laiku mainās un zini, tas ir ok! Neļaujos apkārtējās vides spiedienam ietekmēt manas dzīves raibumu. Man vismaz ir interesanti dzīvot kopā ar sevi. Vienu dienu viņai gribējās rakstīt dzeju, nākamajā dienā viņa bija jogas dieviete, aiznākamajā jau bija gatava nolēkt no Siguldas vagoniņa. Redzi, tagad esmu šeit, te un tagad, iepazīstinu Tevi ar sevi un atklāju sev jaunus horizontus. Varbūt Tevi liekas, ka esmu sarijusies drosmi, taču arī esmu sabjusies, kas nozīmē tikai to, ka eju pareizajā virzienā. Man acu priekšā ir forša radošā komanda, kura motivē mani Tev parādīt pasauli no mana skata punkta. Un zini, man un Tev ir tiesības izjust savas emocijas bez sabiedrības nosodījumiem un komentāriem. Dzīvot brīvi un sasniegt savu augstāko potenciālu, cīnīties, pārvarēt, sasniegt…Atbrīvoties, sajust un izbaudīt. Izvēlēties. Būt.

Madara Vaserberga

Iepazīšanās Madara Vaserberga. 
Mana mamma man deva vārdu ‘Madara’, jo bērnībā mana galva smaržoja pēc medus.

Tāda, lūk, es esmu- galva pilna saldu domu, ziedi- ārstnieciski, kājas dziļi, stingri zemē, bet gars cilvēku nepieradināts.
Šajā brīvdomātāju mazdārziņā meklēju sev vietu, cerot savā ziedēšanā apreibināt dārza apmeklētājus un visus, kas vien ļausies, ar sava smagā darba augļu smaržu.
Es rakstīšu, sūtīšu jums visiem ziņas par to, kā ir man, pļavas Madarai, augt pļavā ar Jāņu zālēm un dažām nātrēm. (Konkrētāk raksts par un ap feminismu) Augt nav viegli. Augt un ziedēt ir jāmāk.

Mārtiņš

Ieskatpunkts kā gara projekts ir nenoliedzami īpatnēji savienots ar katru no komandas svārstiem. Attiecīgi, tas pārtop krāšņā multimediālā karnevālā.

Ikkatrs komandas vitālais elements pārstāv savu interešu, kopīgas progresijas dispozitīvu. Kā savu, esmu izredzējis ieskatpunkts ambiciozo, nu jau arhaisko vīziju, kuru patlaban novatorisku kultivē komanda, kas nostājās pret triviālo, acīmredzamo smago darbu, to apņēma ar garu pilnu sparu. Vēlme izrakstīt, izraudzīt savu perspektīvu atspoguļojas arī grāmatžurnālā atvēlētās sekcijas autora lomā. Mūžam augt, un likt patībai plesties.

Patrīcija

(Es laikam mēdzu būt pārāk tieša.) Sveiks, mans vārds ir Patrīcija! Šogad absolvēju Rīgas Valsts 2. ģimnāziju, ko mēdz saukt arī par rakstnieku un ārstu kalvi. Ceru, ka izdosies vismaz pirmais. Var teikt, ka nedaudz esmu arī zinātnes fans un man patīk par to diskutēt. Tādēļ vienu no saviem rakstiem veltīju AI, zinātnes progresam un tā saistībai ar cilvēka dabu.

“Ieskatpunkts” ir mana iespēja satikt atvērtus jauniešus, kuriem rūp ne vien plašākas sabiedrības norises, bet arī ikdienas pieredzes. Tās parasti netiek izbļautas saukļos un bieži aizslīd garām nepamanītas, taču tādēļ nav mazāk ietekmīgas. Piemēram, psoriāze. Psoriāze ir hroniska saslimšana, par kuru mēdz klusēt vai vismaz tik skaļi nerunāt. Un tomēr arī Latvijā netrūkst cilvēku ar šo diagnozi. Lai uzzinātu vairāk par ikdienas reālijām ārpus informatīviem bukletiem un dzirdētu autentisku pieredzi, intervēju kādu sabiedriski aktīvu jaunieti, kurš raksta dzeju un kuram interesē skatuves māksla.

Mans mērķis ir iedvesmot arī citus jauniešus meklēt informāciju par sev interesējošiem tematiem un nebaidīties par pieredzes trūkumu, bet piedalīties debatēs, klausīties, pilnveidoties un pēcāk arī publiski paust savu nostāju, kas balstīta faktos. Ir būtiski pašiem izrādīt interesi par vietu, kur dzīvojam! 

Sabīne Ostrovska

Es, Sabīne Ostrovska, studiju gados iegūtās teorētiskās zināšanas apvienoju ar savu subjektīvo sajūtu, ko dēvē par intuīciju, lai radītu tā saucamo “mākslu”.

Lai arī kādā mākslas formā un mērogā, plaknē vai vidē izpaustos – glezniecība, ilustrācija, instalācija, skulptūra, objektu dizains utt. – tas ir radošs process, kurā vēstījums un funkcija sastopas ar vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļiem. Mans mērķis ir radīt vizuāli piesaistošu mākslu, kas mijiedarbībā ar funkciju vai informatīvu vēstījumu kļūtu ilglaicīga. 
Dzīve ir pārāk īsa, lai radītu vienu un to pašu, tāpēc alkstu sastapt arvien jaunus izaicinājumus, būt pakļauta radošam darba procesam un pierādīt sevi kā vizuālās mākslas pārstāvi.
Kā pārsteigums, tiku piesaistīta šim ambiciozo jauniešu projektam, pirms sabiedrība pieliek punktu manam jaunieša statusam. Sadarbība ar laikabiedriem, iespēja sniegt savu viedokli un zināšanas, papildināt grāmatžurnāla “IESKATPUNKTS” saturu ar diskusu raisošu vizuālo materiālu – kopīgs prāta stimuls, kas virza uz kopīgu mērķi.
Aicinu ieskatīties kopīgā mērķa pirmizdevumā un būt lieciniekam diskusijai, kurā manāms, kā variē uzskatu, interešu un zināšanu kopums plašajā jauniešu vecuma spektrā; jāpiebilst – talantīgu jauniešu!

Smilga

Smilga, arī Katrīna Tīna. Ir dīvaini uzdot jautājumu – kas tu esi? Es nezinu… Enerģija? Būtne? 1 metrs bez 100 centimetriem? Zieds ar pieciem kātiem? Jūra bez smiltīm?

Mans uzskats par sevi mainās katru mīļu dienu, tāpēc es uz šo atbildi neiespringstu. 

Es izbaudu laiku, kas man dots uz šīs zemes, šajā dzīvē, attīstot sevi, cik vien varu. Man sirdij ir tuvi visdīvainākie savienojumi, piemēram, pastaigas, lēkājot no viena soliņa uz otru, kopā ar dejām mēnesgaismā Luisa Armstronga pavadījumā. Dažreiz eju izkliegties pie ezera, dažreiz tur paraudu. Dažreiz esmu Spānijā, dažreiz Norvēģijā. Dažreiz nakts miers pienācis deviņos vakarā, dažreiz deviņos no rīta. 

Sabiedrība pārāk mums uzspiež vienu tēlu. Es iesaku eksperimentēt un ļauties liktenim. Ļaut kājām pašām izvēlēties taciņu un ļaut rokai pašai izvēlēties rokrakstu.

Atbildi uz jautājumu, pats izvēloties kontekstu:

Kur ir robeža? Vai tāda ir vajadzīga? (atbilde jau būs katram sava)

Terēze Teibe

Terēze Teibe – haotiska perfekcioniste, savādi neparedzama būtne.
Meitene ar iemantotiem spurainiem matiem, kas principā arī izskaidro manu personību.

Mani visdrīzākais raksturo tas, ka vienmēr spēju pierādīt, ka izdarīšu tieši to, ko citi uzskata par neiespējamu. Nu jā… vienīgi mana spītība zaudē origami locīšanā vai tad, kad man ir jādarbojas ar līmi. Fui! Tāpat arī es laikam nekad nesapratīšu, kā gan var uzzīmēt taisnu līniju ar lineālu.
Esmu šeit, lai runātu kopā ar talantīgiem jaunajiem māksliniekiem, uzturētu radošo garu un arī spētu nodot Ieskatpunkts krāsas un sajūtas citiem. Man ir svarīgi, lai grāmatžurnāls palīdzētu sabiedrībai kļūt iekļaujošākai, izprotot dažādus skatu punktus sev apkārt un pasaulē. Tāpat arī ceru, ka ar šo iniciatīvu iesētīsies izturīgas magoņu sēklas jauniešu daiļrades novērtējumam un izaugsmei. 
Grāmatžurnālā es piedalīšos diskusijā ar citiem rakstniekiem. Tas lai paliek ieskatam.

Leave a Reply