“Vilcieni”

Nāve ir jokaina lieta- kā dūre pakrūtē, tā plānoto veic mērķtiecīgi, aprēķināti. Tās pirmsspēle mēdz būt neprognozējama- no agonizējošām sāpem līdz vieglai erotikai-, taču pati nāve ir vien lietišķs klikšķis. Pēc pāris minūtēm mocību, asinīm burbuļojot manā sadragātajā rīklē, jutu nāves vēsos soļus klusi dipinām tuvāk. Manas acis izvalbījās, sajutu asu sāpi krūškurvī, un nu manas dzīves pulkstenis sita trīspadsmito stundu.

Tā nebija gaidītā debesu valstība- balta, spodra, cilvēces grēku netraipīta. Tā bija stacija. Tiesa, ne tuvu ik urbāna kā Ņujorkas vai Londonas žurku iekarotās pazemes pilsētas, taču neapšaubāmi- stacija. Garām braucošie vagoni bija eleganti, tie kustējās bez skaņas, it kā levitējot, taču zem to smagajiem korpusiem manīju spīdīgas metāla sliedes. Interesanti, vai iespējams nomirt vēlreiz. 

Te nebija nevienas norādes, kur man- jaunpienākušam mironim- būtu jādodas, un apkārt nebija nevienas, ne dzīvas, ne mirušas, dvēseles, kam to pajautāt. Vai nāvei bija protokols? Vai aizsaules stacijā valdīja noteikumi? Vai iespējams nomirt nepareizi?

Cik vīlušies noteikti jutās fanātiskie reliģiozie ļautiņi, kas gaidījuši dateļu palmas, Ēdenes dārzus un eņģeļu dziesmas, kas tos sveiktu pelnītajā paradīzē. Varbūt šī bija kāda, īpaši man radīta, elle? Cik nomācoši. Cik prasti.

Viens no vilcieniem piestāja manā priekšā, atvērdams tā spīdīgās durvis. Savādā- vai gluži vienkārši dievišķā- kārtā vadītāja lodziņā nemanīja neko cilvēka tēlam līdzīgu; redzams nebija it nekas, jo no vilciena galvgaļa staroja tik sāpīgi spoža gaisma, ka man nācās novērst skatienu un spert soli durvju virzienā. Tās nelika manīt, vai man patiesi jāiekāpj, taču kaut kur savā sadragātajā ķermenī mani tirdīja sajūta, ka, paliekot stacijā, citu vilcienu varu arī nesagaidīt. 

Tāds vagons nebūtu izturējis lielpilsētu masas, ko ik dienu pārvadāja metro, autobusi un parastie, cilvēciskie, vilcieni. Tā baltie sēdekļi nemūžam nebūtu izcietuši cigarešu dūmus un melnstrādnieku sviedriem piesūcinātās sēžamvietas. Laikam jau stacijā, kur nepastāv dzīvība, nebūs arī ne miņas no tās, secināju. Apsēdos uz viena no ērta paskata krēsliem, kas- kā nospriedu pēc iespiestās zīmes tā sānā- darināts Ikea. Lieliski. Vismaz Dievs novērtē skandināvu mēbeļu kvalitāti.

‘’Esi sveikts, dēls.’’

Pacēlis galvu, centos rast skaņas avotu, taču tā, šķiet, nāca no man, prastam mirstīgajam, neredzamiem skaļruņiem.

‘’Tu jūties apjucis, taču vairi bažas. Šis ir vilciens, nekas vairāk, nekas mazāk.’’

‘’Kur es- mēs?- tādā gadījumā dodamies?’’

‘’Tu dodies tur, kur Tev jānokļūst.’’

‘’Tas ir, Debesīs vai Ellē?’’

‘’Debesis un elle, kā Tu tās dēvē, nav nekas cits, kā vien cilvēces bagātās iztēles pierādījums. Neviena miesa nav pilnībā šķīsta un neviens stāvs nav absolūti maitāts, un, kaut, tiesa, pastāv objektīvi tīkamāki un mazāk tīkami galamērķi, vilciens nepiestāj veldzējošā paradīzē vai mokošā ellē.’’

Man nekad nav padevušās mīklas, taču neredzamais sarunu biedrs, šķiet, tās bjia izvēlējies par sev iecienītāko runas veidu. Bija grūti saprast, ar kādu cieņu izturēties pret balss īpašnieku. Vai tas (Tas?) bija Dievs? Allāhs? Kāds mītisks gars, par kuru man vajadzēja būt informētam, kuru man vajadzēja pielūgt? Tas tika saucis mani par dēlu… 

‘’Tev jāizšķir savs galamērķis. Pasteidzies.’’

‘’Es tā kā biju rēķinājies, ka mani tomēr vērtēs kāda autoratīva figūra. Dievs, Anubiss, Radītājs- kāds no Viņiem taču noteikti ir stipri vairāk pieredzējis?’’ Saruna jau sāka kļut komiska.

‘’Tava zobgalība nav no svara, tāpat kā tava neticība saviem spēkiem.

Raugi, dēls, cilvēki kā tu vilcienos nonāk ik sekundi, un katrs no tiem uzdod tos pašus jautājumus. Jūs esat dzīvojuši tumsībā tik ilgi, ka esat aizmirsuši par gaismas eksistenci. Kā akli bērni jūs rāpojat pa savām betona celtnēm, alkstot pēc varas, alkstot pēc spēka, laimes, taču līdz ko tā patiesi tiek ielikta jūsu plaukstās, jūs kliedzat protestā, ka jūsu dzīvība nav jūsu atbildība.’’

‘’Bet ja nu es būtu pedofils? Masu slepkava? Īsts kucesdēls visu iepriekšējo dzīvi? Vai man aizvien pienākas izšķirt savu likteni?’’

Balss nopūtās, it kā nogurusi no maniem bērnišķīgajiem jautājumiem

‘’Cilvēcei ir jāmācās daudz, taču pāris dzīves fundamentālitātes esat atkoduši paši saviem spēkiem. Jā, arī cilvēki, kas dzīvē noziegušies var izvēlēties vilciena ceļu, tomēr vērts atzīmēt, ka pastrādātais tiem sekos līdzi katrā no dzīvēm, šoreiz tiem atrodoties cietušā lomā, tik ilgi, līdz ciešanu attiecība atkal būs kļuvusi vienāda. 

Laiks izvēlēties galamērķi, dēls.’’

‘Bet-‘’ Kas pie..?

‘’Esmu tev uzdrīkstējies atņemt runas spējas. Raugi, cilvēka dabā ir uzdot jautājumus, taču tiem atvēlētais laiks nu ir beidzies. Vilciens piestās tevis izvēlētajā galamērķī līdz ko būsi par to izšķīries savā prātā. Lai veiksme tev seko, dēls.’’

Nojautu, ka balss īpašnieks atstājis mani vienu.

Tātad. Tā nebija atdzimšana, tā nebija paradīze, taču tā pavisam noteikti bija dzīve. Man tika piedāvāta iespēja dzīvot. Lai svētīts Dievs un skandināvu mēbeles, un tālas balsis neredzamos skaļruņos- es varēšu dzīvot pavisam īstu dzīvi

Sakopoju domas un ļāvu vilcienam vest mani uz nākamo dzīves sākumpunktu. Vai es atgūšu apziņu mātes dzemdē? Vai es atcerēšos šo braucienu? 

Švīk. Vilciens eleganti nobremzēja- tik eleganti, ka es attapos uz zemes, palidojis piecus metrus uz priekšu. Nu ko, šķiet, esmu galā. Kas man īsti jādara tag-

Au.

Es raudāju.

Ešlija Šmite

Leave a Reply