Jūra

Liene Mazulāne:

Mēs stāvējām pie jūras. Abām kājām dziļi smiltīs, kamēr mūsu kailās potītes kutināja vējš. Es pasniedzos pēc viņas rokas, bet viņa atrāvās un steidzīgi ielika roku kabatā. Ievilku elpu un noriju kamolu kaklā. Tā dažkārt gadās. Dažkārt gadās apmaldīties sevī un pazaudēties citos, jo, kas gan mēs esam, ja ne apkārtējo atspulgs?

            Virs horizonta sāka sabiezēt netīri, pelēki mākoņi, ar savu tuvojošos klātbūtni solīdami par drīzu negaisu piekrastē. Kā nekā priedes aiz kāpām, mums aiz muguras, bija klusas. Tās neizdvesa ne skaņas, tik vien kā gaidīja, kad to galotnēs iegriezīsies svelpjošie rudens vēji.

            Man riebjas rakstīt dabas aprakstus. Man vienmēr šķiet, ka tādā veidā es mūku no savas iespējas beidzot vārdos izteikt, kā jūtos. Viņa man vienmēr teica, ka izklausos pārliecinoši, kad runāju par emocijām. Ka izklausās it kā vienmēr jau iepriekš zinātu, ko pateikt. Man nav ko atbildēt.

-Es vienmēr tevi esmu mīlējusi citādi nekā tu mīli mani, nekā tu mīli sevi pašu. Mēs nerunājam vienā un tajā pašā valodā, kad esam kopā. –

Es pagāju uz priekšu, tuvāk ūdenim, līdz manus kāju pirkstus aizsniedza aukstās viļņu putas. Man sala pēdas. Es gan jau pēc šīs pastaigas apaukstēšos, bet es šaubos, ka kaut kas mainīsies, jo, ko gan mainīs iesnas, ja normāli neesmu spējusi uzelpot jau vairākus mēnešus.

-Vai tev ir tāda sajūta, ka kopā ar mani tu smoc? Ja mēs sabāztu kabatās šos akmeņus, kas mētājas smiltīs, un ietu ūdenī, vai kaut kas mainītos? Vai mēs ietu pareizā virzienā? Vai ir jēga šeit stāvēt un neko nedarīt? –

-Tas ir kā runāt ar sienu. Klusums. –

-Kad mēs sarunājamies, man dažkārt šķiet, ka esam viena otrai tik ļoti piemērotas, ka vienmēr no tevi dzirdēšu to, ko gribu dzirdēt. Bet tā nekad nav. Es no tevis nekad neesmu dzirdējusi to atbildi, ko gaidu. Nereti tas mani sāpina. Mani biedē ideja, ka varbūt tu man esi pavisam sveša, ka varbūt es pazīstu tikai tavu seju, tavu ķermeni, un neko citu. –

Es viņu nesaprotu. Es sevi nesaprotu. Kā mēs varam komunicēt, ja tev nepatīk sarunāties? Kā mēs varam sarunāties, ja tu man liec justies mēmai.

-Es gribu kliegt un dusmās nokrist uz ceļiem, es gribu, lai tu saproti, ka man sāp. Es gribu, lai tev sāp tik pat, cik man, kaut arī vienīgā lieta, kas mani patiesi biedē, ir izdarīt tev pāri. –

            Man jūra jau ir līdz ceļiem. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kaut arī es neesmu pārliecināta, vai šo frazeoloģismu vispār saprotu pareizi.

            Viņa lēnām noliecās un nolika savas kurpes smiltīs. Vienu pēc otras viņa lēnām attaisīja savas kleitas pogas. Skatoties viņai acīs, es lēnām izkāpu no ūdens, kamēr viņa, pilnībā izģērbusies, nometa savu apģērbu uz zemes. Pēc tam viņas raupjās, vējā nedaudz aprautās plaukstas ķērās klāt man. Rokas paslīdēja zem krekla, zem matiem, zem svārkiem. Mana karstā elpa viņai uz kakla lika uzmesties zosādai, mēs abas notrīcējām, bet es nevarēju izkustēties no vietas. Lēnām sāka celties vējš, jūrā sāka celties viļņi.

            Ar pirkstiem pieskaroties viņas lūpām, tās bija maigas, varētu pat teikt – kārdinošas. Ar lūpām pieskaroties viņas pirkstiem, tie bija auksti un nedaudz trīcēja, kaut arī viņa pati izstaroja neizskaidrojamu siltumu. Kad manas lūpas pieskārās viņējām, es lūdzu piedošanu par visu, ko esmu vai neesmu izdarījusi. Es noklāju skūpstiem viņas vaigus, pieri, zodu, kaklu.

-Es arī gribu, lai tev sāp. –

-Man jau sāp. –

-Piedod. –

-Mēs abas to esam pelnījušas. –

            Viļņi skalojās no sākuma līdz potītēm, tad – līdz ceļiem, tad – līdz gurniem. Drīz zem ūdens bija krūtis, rokas, pleci. Mūsu mati bija slapji. Es izmisīgi turēju viņas roku, it kā šajā tukšajā pludmalē varētu pazaudēties.

            Es nezinu, kā šo pabeigt. Vienīgais, ko varu pateikt ir, ka tajā vakarā es mājās braucu viena pati.

Leave a Reply