“Variācijas par tēmu – sekss, Bukovskis un citas riebeklības”

Laura Libere:

“Nu, jā.

Šodien vairs mēs neesam mēs paši. Vakardienas smiekli pārvērtās asarās, manas skumjas pārvērtās dzīvesveidā. Iztukšota vīna glāze un degošas sveces katrā istabas stūrī stumda manas emocijas uz augšu, uz leju.

 Nu, jā.

Tā jau ir nolemtība. Vakar es biju aizgājusi uz tavām bērnības mājām. Virtuvē dega gaisma, bet nevienu logā nemanīju. Centos neuzkavēties ilgi. Nemaz nespētu uzturēties tur ilgāk par vienu cigareti. Man pietrūkst tevis. Vēl vairāk man pietrūkst mūsu deformētās, neizmērojami labās un kopā nekad nesaliekamās dzīves.

 Nu, jā.

Es ilgi centos saņemties, lai uzrakstītu tev. Kad saņēmos, tad nebija vairs ko teikt. Bet tagad ir palicis pāri tikai šis. Es pametu mājas. Esmu prom un esmu viena. Ļoti viena. Dažreiz sveicinu pārdevējas, dažreiz tos nabaga vecos vīriešus, kas slauka ietves un grābj rudenī lapas. Parunājos ar bērniem no rīta un kad viņi pārnāk no skolas. Un tad es dodos uz pastu strādāt – parasti pa naktīm. 

Man nemaz nav iebildumu par mūsu prombūšanu. Prom ir labāk nekā kopā. Tā mēs nolēmām. Mūsu gadu starpība nenāca par labu nevienam. Mani bērni tevi ienīda un, godīgi sakot, es arī. Tagad esmu mājās, bērni jau guļ. Dzeru savu otro viskija glāzi un rakstu šo. Nekas nav mainījies – esmu pārvākusies, dabūjusi jaunu matu griezumu, bērni ir paaugušies un šķiet pavisam patstāvīgi. To es negaidīju. Tāpat gada mammas titulu neiegūšu. Šķiet, ka piepildu tikai eksistences tukšo plauktiņu. Tā laikam arī ir.

Tagad tu esi jau slavens rakstnieks un es esmu es. Meitene, kuru tu mīlēji, bet ne līdz galam, tikai tad, kad sagribējās. Biju miesa, ar kuru tu mīlējies. Tu biji kas vairāk. Tu biji mans bohēmiķis – ģeniāls rakstnieks, bet nožēlojams cilvēks. Es neesmu ne viens, ne otrs. Es pat izgāzos kā māte. Katru dienu izgāžos atkal un atkal.

Ričards šonedēļ salauza kāju, spēlējoties ar draugiem pagalmā. Nezinu kā tas notika, kāpēc tas notika, bet tas notika. Esmu piesieta jau atkal pie mājas. Sievietes dzīve ir Sīzifa mokas. Un tu esi brīvs no tā visa. 

Man pietrūkst mūsu nebeidzamie strīdi, manas histērijas lēkmes. Pietrūkst kā tu mani krāpi un meloji par to. Vēl ļaunāk – kad atzinies, ka krāpi. Pietrūkst tavas alkoholiķa elpas un tukšās muldēšanas par to, cik ļoti mani mīli. Tu manī atradi to sliktāko, tu ļāvi tam dzīvot, tu ļāvi man būt dzīvai. Tagad esmu atkal jau mirusi. Esmu tikai mamma, pastniece un viss cits, kas nevēlos būt. 

Šī ir pēdējā vēstule ko saņemsi. 

Ellena.”

Vēstuli pavirši salocīju, ieliku aploksnē, aizlīmēju un iemetu rakstāmgalda apakšējā plauktā. “Ar dievu!” nodomāju, iegūlos dīvānā. Aizmigu. Kad pamodos, tad bija jau trīs naktī. Aizgāju uz bērnu istabu – abi gulēja. Labi.

            Atvēru logu, aizšķīlu cigareti un ļāvos atpūtai. Gaiss bija ļoti auksts – to es necietu, bet tas vēstīja par ziemas sākšanos. Beidzot manai nomāktībai būs iemesls. Jutu, kā cigaretes dūmi patīkami cērt kaklā un ķermeni pārņem indes patīkamais stindzinājums. Atceros viņa vārdus: “Pie sāpēm pierod.” Es pati vismaz noteikti esmu jau pieradusi. Pie viņa gan es nepieradu. Nedomāju, ka varētu jebkad pierast. Viņš mani pameta un te nu es esmu. Viena ar diviem bērniem – divistabu dzīvoklī un ar mazu algu. Spēju domāt tikai par cilvēku, kuru ienīdu vairāk par visiem.

Bet viņš mani pameta.

Leave a Reply