SĀKUMLAPA

VIETA, KUR DZIMST MĀKSLA

PALĪDZI IESKATPUNKTAM

Kopš 2020. gada mēs un vēl 20 topošie žurnālisti, rakstnieki, dzejnieki, grafiskie dizaineri, ilustrētāji, fotogrāfi un mūziķi strādājam, lai varētu izdot savu pirmo grāmatžurnālu ieskatpunkts. Darba ideja ir gūt ieskatu par dažādu mākslas izpausmes veidu skatu punktiem sabiedrībai aktuālās tēmās.

Šī ir Jūsu iespēja aktualizēt patiesību, paplašināt tagadnes redzējumu un iegūt laika kapsulu, ko iegult iekš jaunā. Izrādot iniciatīvu ieskatpunkts realizācijai, Jūs neziedojat tikai vienreizējai, limitētai relīzei, bet gan ilgtspējīgas kustības akselerēšanai. 

Palīdzība nepaliek nepamanīta – esam sagatavojuši dažādu piederības apliecinošu iespēju buķeti, kuru iespējams apskatīt sīkāk šeit.

Vairāk info par Ieskatpunkts zemāk, vai virtuālajā dienasgrāmātā iekš instagram @de.generacija.

AUDIO IZSTĀDE “KATASKOPOS” GRĀMATŽURNĀLAM “IESKATPUNKTS”

„Pēc Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas filozofijas doktora Igora Šuvajeva vārdiem, kataskopos (no grieķ. val – spiegs) ir kosmopolītiskās pasaules spiegi, izlūki un vērotāji – „Taču būtiskākais ir tas, ka būt „kataskopiskam” nozīmē būt apgaismotājam, t.i., izlūkot, izbaudīt notiekošo un pasārgāt patieso.”

Būtībā, māksla ir spēle ar maņu. Māksla rakstīt, dzīvot, redzēt un augt ir cieši saistīta ar vizuālajām tirpām, kas skrējušas gar acu plakstiņiem. Kā žurnālisti, tā literāti vērpj vēroto vārdos, bet mūziķi – taktīs. Tāpēc iniciatīvai izvēlētās tematikas mērķis ir veicināt šo vērošanu un dokumentēt to melodijās.”

Ja, lasot šo, līdz pirkstu galiem un augšupielādes pogas aizskrēja rezonanses un dalītas vīzijas tirpiņas, piesakies rakstot mums uz e-pastu – de.generacija@klubsmaja.lv līdz 22.jūlijam.

FOTO KONKURSS

Hey, vai esi gatavs/a parādīt sabiedrībai savu talantu? Ja Tevi saista fotografēšana un vēlies ne vien pilnveidot savas prasmes, bet arī tapt atpazīstams, šī iespēja ir kā radīta Tev! Lai papildinātu grāmatžurnālu “Ieskatpunkts” ar kvalitatīviem un interesantiem fotostāstiem, mākslas platforma De.ģenerācija izsludina konkursu, kurā Tev būs iespēja parādīt mums un plašākai auditorijai savu (ie)skatpunktu par sekojošām tēmām:
eksistenciālisms, ceļošana, naktsdzīve, mūzika, paaudzes, atkarības, pilsētas jaunieši, es un mans dzimums, pasaules mazās vietas, Latvijas mīļvietas, iekļaušanās, robeža, laikmeta atblāzma cilvēkā.

Sūti savu(s) fotostāstu(s) uz de.generacija@klubsmaja.lv līdz 14. jūlijam un, iespējams, tieši Tu kļūsi par vienu no grāmatžurnāla satura veidotājiem!

IESKATS IESKATPUNKTĀ

Esība tieši šajā vietā un laikā nu jau ir reti sastopams stāvoklis (lai neteiktu parādība), tomēr “Ieskatpunkta” komandas tikšanās laikā šāda veida eksistence bija klātesoša, domājams, katrā no mums. Vējš ar tādu brīves sajūtu, kādu jūt tikai jaunieši, bija sapurinājis mūsu apziņu, līdz dzīves notikumi vairs neslīdēja gar acīm kā filma ar neizteiksmīgiem varoņiem un blāvām krāsām. Pandēmija un daudzās ikdienas rūpes mums nepavisam netika līdzi: kopīgs mērķis un vibrējoša ticība saviem spēkiem deva impulsu virzībai, bet ne tikai – dažubrīd tā ļāva arī apstāties, pavērties saulē un vienkārši just. Siltas sarunas, vēl nebijusi pieredze un jaunas idejas, un tam visam pāri, protams, neiegrožojama jauniešu vitalitāte. Kas gan varētu uzminēt, ka pavadīt laiku gaisotnē, kurā virmo kopīga vienošanās, ka viss ir iespējams, varētu likt tev, ikdienības kalpam, justies kā 21. gadsimta brīvdomātājam?

”Ieskatpunkts” radošā aula

NOSLĒGUMS IZSTĀDEI “VERNOREKSIJA”

Liene un Gabriela par izstādi “VERNOREKSIJA”

Kā tu interpretē vernoreksiju?

Vernoreksija ir kas tāds, kas ievibrē dvēseli. Neparedzama, kaislīga, cerības modinoša.

Manuprāt, vernoreksija ir daļa no cilvēka būtības, kas var būt gan apzināta mīlestība pret pavasari, gan neapzināta tieksme pret jauniem dzīves sākumiem. Tā ir sestā maņa, kā poētisks reflekss vai pat instinkts. Man izstāde bija kā maigā pavasara dūmaka, kas ar maigu plaukstas pieskārienu mēdz noglāstīt pirmo gaišo saulrietu sārtos vaigus. Mākslas darbi man ļāva no jauna iemīlēties šajā daudzpusīgajā gadalaikā un sajust laika ritējumu, kas lēnām tek caur pirkstiem, veidojot atmiņas. Tā bija neparasta saskare ar mākslu, kuru šaubos, ka jebkad aizmirsīšu.

Piekrītu. Šī izstāde savā formā un vēstījumā šķita pulsējoša un dzīva, gluži tāpat kā pati vernoreksija – romantiskā pavasara noskaņa, kas tik bieži apdullina ar savu intensitāti un enerģiju. Radītie darbi runāja cits ar citu, tie runāja ar mani un, domājams, ikvienu, kas uz tiem skatījās. Šī izstāde bija netverama, un netveramas bija sajūtas, ko tā izraisīja. Mani uzrunāja tas, cik dažādas ir pavasara atbalsis. Mani uzrunāja spēks un reizē maigums, kas tajās viļņoja. Mani uzrunāja mirklis, kurā es tās saklausīju un pie sevis teicu: “Jā, es jūtu.” Bet vai tu sajuti darbu autorus? Un vai tu sadzirdēji sevi?

Man ir ļoti grūti sevi sadzirdēt mākslā, jo pati pašlaik vēl nezinu, kas esmu, tādēļ nezinu, ko meklēt. Darbu autorus izstādē sajutu ar nelielu haosu, ar maigu vētru, bet savas sajūtas spēju rezonēt ar literātiem. Tur spēju saklausīt savas pēdējā laika pārdomas.

Es gan katrā no darbiem, neraugoties uz atšķirībām burtu virknējumā, skaņās vai krāsās, atradu daļu sevis. Bieži pat tur, kur nekad agrāk nebiju iedomājusies sevi meklēt – melnās līnijās, tukšumā starp dzejoļu rindām, otas triepienos un kustībā. Allaž kustībā. Es atradu sevi autoru atbalsīs, viņu raidītajās vibrācijās.

Kā tu tagad, pēc izstādes, saproti pavasari? Vai zini, kādēļ tu to jūti?

Līdz šim man pavasaris bija klišejisks un netīkams gadalaiks, kas saistījās ar netīri pelēkām, kūstošām kupenām un aukstiem, mitriem rītiem. Tomēr tagad, šodien, es jūtu pavasari caur dzeju. Es to jūtu caur idejas niansēm un klusām puspatiesībām, jo tagad spēju ieraudzīt to no citas puses, it kā būtu sakrustojusi paralēles.

Jā, tagad pavasaris man ir kas vairāk par vienu no četriem gadalaikiem. Tā ir vesela pasaule ar savu gravitāciju, kas pievelk, savu atmosfēru, kura ļauj ieelpot, savām kvantu daļiņām, un katrai no tām ir nozīme šeit un tagad. Tā ir svārstīga, mainīga, pilna ar versmojošām smaržām un sajūtām, kuras mostas no vārdiem, krāsām un skaņām. Es jūtu pavasari ne vairs tādēļ, ka redzu to sev apkārt, bet gan tāpēc, ka zinu – tagad tas ir manī.

  

“Visi bērni ir mākslinieki. Problēma ir – kā palikt māksliniekam, kad jūs izaugat?”

PABLO PIKASO