“Dzīve ir viens liels maratona skrējiens. Viss sākās ar iesildīšanos, tad ir skrējiens un beigās ir finišs. Un tā uz riņķi,” par savu darbu raksta Betta, kas kopā ar pārējām audiovizuālo darbu autorēm, ievadīja Vernoreksijas pēdējo mākslas darbu daļu.
Drīz vien izstāde būs jau noslēgusies, un tas, gluži, kā pasakot atvadas pirmajām pavasara vēsmām, ļaus sirdī ielīt tik tuvajai vasaras Saules gaismai. Bet nekas nebeidzas, jo katras beigas ir kāda jaunā sākums. Mēs ejam pretī jaunam sākumam, mēs ejam satikt sevi – sevi, kā tukšu audeklu, kur taps nākošais mākslas darbs.
Mēs ejam soli uz priekšu, ejam sadoties rokās ar citiem, un kā Undīne saka: “mēs ejam sajust klusumu, meklējot alternatīvas ierobežotajai saskarsmei ar cilvēkiem un pavasara saulei, kura vēl pietrūkst kārtīgām ēnu rotaļām.”
Trīs saņemtie audiovizuālie darbi ir kā pirmais pērkons, kas visbeidzot salauž draudīgo aukstumu un atbrīvo mūs no drūmās ziemas pārdomu nastas. Tas liek mums sniegties pēc kaut kā vairāk un tajā pašā laikā liek iztikt ar to, kas jau ir.
Mēs, cilvēki, nereti visu dzīvi pavadām meklējot to savu daļu, ko pazaudējām iepriekšējā dzīvē. Mēs skrienam pakaļ īsiem déjà vu mirkļiem, tajos saskatot laimi, savu patiesību vai savas esības skaidrojumu.
Vērojot visus izstādes laikā iesniegtos darbus, īpašu uzmanību pievēršot pēdējiem trim audio darbiem, kas ļāva mums saprast, ka savu esību nevajag meklēt atmiņās vai bijušās sajūtās, bet gan saskatīt spēju sevī pašā kaut ko radīt vai mainīt.
Mēs satiekam sev līdzīgos, mēs rādām sevi spoguļos, bet galvenais ir tos nesaplēst pārāk agri un meklēt arvien jaunas idejas sevis pilnveidošanai.
No sirds pasakāmies visiem māksliniekiem par drosmi iesūtīt savus skaistos darbus virtuālajai izstādei “Vernoreksija”,
De.Ģenerācijas komanda
