While looking out the window pane we still see the unerring winter, which has once again covered the first hopeful spring shoots, every one of us feels little pulsating vibrations that long for springtime romance. Of this we definitively made sure last week, when, together with the team, we looked upon the great works that the young and talented poets sent in. They voiced society’s longing for this season, which is so full of hope and cheer.

“..dawned the moon of hope,
stroked my wet head
and told me to wait…” (Samuels Ozoliņš)

In total we received 35 poems from 7 poets.

Like the pieces of a chess set, the first works of the participants of “Vernorexia” start to arrange themselves in our social network accounts, giving a genuine literary delight not only unto the visitors of this virtual exhibition, but unto us – the organizers – as well.

Borrowing the words of LaVe, this look back too is only “these particular, but, at the same time, not particular sentences of a story, the same as the lines of a poem – a few observations [..]” about an already past prelude to an event. Thus, the decorations upon the stage of the literary part are readied, and will bring joy to our followers unto even the 26th March. The relay stick on our accounts on Instagram and Facebook shall be taken up by the visualization works.

“[..] the lost gravity is looking for a world
to hold
we smile conspiratorially:
no longer can you hold us” (Gabriela Skrauce)

We extend a heartfelt thanks to the brave artists for having the courage to send in their delightful works for the virtual exhibition “Vernorexia”

 De.ģenerācija

Diskusija

Liene un Gabriela par izstādi

Kā tu interpretē vernoreksiju?

– Vernoreksija ir kas tāds, kas ievibrē dvēseli. Neparedzama, kaislīga, cerības modinoša.

– Manuprāt, vernoreksija ir daļa no cilvēka būtības, kas var būt gan apzināta mīlestība pret pavasari, gan neapzināta tieksme pret jauniem dzīves sākumiem. Tā ir sestā maņa, kā poētisks reflekss vai pat instinkts. Man izstāde bija kā maigā pavasara dūmaka, kas ar maigu plaukstas pieskārienu mēdz noglāstīt pirmo gaišo saulrietu sārtos vaigus. Mākslas darbi man ļāva no jauna iemīlēties šajā daudzpusīgajā gadalaikā un sajust laika ritējumu, kas lēnām tek caur pirkstiem, veidojot atmiņas. Tā bija neparasta saskare ar mākslu, kuru šaubos, ka jebkad aizmirsīšu.

– Piekrītu. Šī izstāde savā formā un vēstījumā šķita pulsējoša un dzīva, gluži tāpat kā pati vernoreksija – romantiskā pavasara noskaņa, kas tik bieži apdullina ar savu intensitāti un enerģiju. Radītie darbi runāja cits ar citu, tie runāja ar mani un, domājams, ikvienu, kas uz tiem skatījās. Šī izstāde bija netverama, un netveramas bija sajūtas, ko tā izraisīja. Mani uzrunāja tas, cik dažādas ir pavasara atbalsis. Mani uzrunāja spēks un reizē maigums, kas tajās viļņoja. Mani uzrunāja mirklis, kurā es tās saklausīju un pie sevis teicu: “Jā, es jūtu.” Bet vai tu sajuti darbu autorus? Un vai tu sadzirdēji sevi?

– Man ir ļoti grūti sevi sadzirdēt mākslā, jo pati pašlaik vēl nezinu, kas esmu, tādēļ nezinu, ko meklēt. Darbu autorus izstādē sajutu ar nelielu haosu, ar maigu vētru, bet savas sajūtas spēju rezonēt ar literātiem. Tur spēju saklausīt savas pēdējā laika pārdomas.

– Es gan katrā no darbiem, neraugoties uz atšķirībām burtu virknējumā, skaņās vai krāsās, atradu daļu sevis. Bieži pat tur, kur nekad agrāk nebiju iedomājusies sevi meklēt – melnās līnijās, tukšumā starp dzejoļu rindām, otas triepienos un kustībā. Allaž kustībā. Es atradu sevi autoru atbalsīs, viņu raidītajās vibrācijās.

Kā tu tagad, pēc izstādes, saproti pavasari? Vai zini, kādēļ tu to jūti?

– Līdz šim man pavasaris bija klišejisks un netīkams gadalaiks, kas saistījās ar netīri pelēkām, kūstošām kupenām un aukstiem, mitriem rītiem. Tomēr tagad, šodien, es jūtu pavasari caur dzeju. Es to jūtu caur idejas niansēm un klusām puspatiesībām, jo tagad spēju ieraudzīt to no citas puses, it kā būtu sakrustojusi paralēles.

– Jā, tagad pavasaris man ir kas vairāk par vienu no četriem gadalaikiem. Tā ir vesela pasaule ar savu gravitāciju, kas pievelk, savu atmosfēru, kura ļauj ieelpot, savām kvantu daļiņām, un katrai no tām ir nozīme šeit un tagad. Tā ir svārstīga, mainīga, pilna ar versmojošām smaržām un sajūtām, kuras mostas no vārdiem, krāsām un skaņām. Es jūtu pavasari ne vairs tādēļ, ka redzu to sev apkārt, bet gan tāpēc, ka zinu – tagad tas ir manī.

“Dzīve ir viens liels maratona skrējiens. Viss sākās ar iesildīšanos, tad ir skrējiens un beigās ir finišs. Un tā uz riņķi,” par savu darbu raksta Betta, kas kopā ar pārējām audiovizuālo darbu autorēm, ievadīja Vernoreksijas pēdējo mākslas darbu daļu.

Drīz vien izstāde būs jau noslēgusies, un tas, gluži, kā pasakot atvadas pirmajām pavasara vēsmām, ļaus sirdī ielīt tik tuvajai vasaras Saules gaismai. Bet nekas nebeidzas, jo katras beigas ir kāda jaunā sākums. Mēs ejam pretī jaunam sākumam, mēs ejam satikt sevi – sevi, kā tukšu audeklu, kur taps nākošais mākslas darbs.

Mēs ejam soli uz priekšu, ejam sadoties rokās ar citiem, un kā Undīne saka: “mēs ejam sajust klusumu, meklējot alternatīvas ierobežotajai saskarsmei ar cilvēkiem un pavasara saulei, kura vēl pietrūkst kārtīgām ēnu rotaļām.”

Trīs saņemtie audiovizuālie darbi ir kā pirmais pērkons, kas visbeidzot salauž draudīgo aukstumu un atbrīvo mūs no drūmās ziemas pārdomu nastas. Tas liek mums sniegties pēc kaut kā vairāk un tajā pašā laikā liek iztikt ar to, kas jau ir. 

Mēs, cilvēki, nereti visu dzīvi pavadām meklējot to savu daļu, ko pazaudējām iepriekšējā dzīvē. Mēs skrienam pakaļ īsiem déjà vu mirkļiem, tajos saskatot laimi, savu patiesību vai savas esības skaidrojumu.

Vērojot visus izstādes laikā iesniegtos darbus, īpašu uzmanību pievēršot pēdējiem trim audio darbiem, kas ļāva mums saprast, ka savu esību nevajag meklēt atmiņās vai bijušās sajūtās, bet gan saskatīt spēju sevī pašā kaut ko radīt vai mainīt.

Mēs satiekam sev līdzīgos, mēs rādām sevi spoguļos, bet galvenais ir tos nesaplēst pārāk agri un meklēt arvien jaunas idejas sevis pilnveidošanai.

No sirds pasakāmies visiem māksliniekiem par drosmi iesūtīt savus skaistos darbus virtuālajai izstādei “Vernoreksija”,

De.Ģenerācijas komanda

Kā likteņa izredzētie taisnā rindā uz publicēšanu jau stājas vizualizāciju autori, un, pirms doties starmešu gaismā, viņiem ir dota iespēja apjaust pavasara kluso pilnību. Es teiktu, ka viņi spēlē ar visatklātākajām kārtīm, bet tik un tā neapšaubāmi uzvar, savas pirmo saulesstaru pilnās sirdis drosmīgi izstādot visu apskatei.

Ir dzimuši 8 skaisti un atklāti darbi, kas jau palēnām sāk parādīties arī mūsu sociālajos tīklos un iedvesmos sekotājusi līdz 11. aprīlim.

Kā pirmā Nika Hok izstādes apmeklētājus uzrunā angliski, aprakstot radīto Vernoreksijas zvēru, kamēr cita dalībniece par savu darbu raksta šādi: “Ja es būtu pazudusi, meklē mani mežā. Es noteikti būtu tur [..]”

Šeit katram attiecības ar mākslu ir īpašas, pat svētas – tās sniedz cerību.

Neko vairāk par izstādes vizualizācijām gan es neteikšu, tikai to, ka dzīvošanas jēgai vajadzētu izpausties vērtību apmaiņā, un dalībnieki mums no savas puses jau ir devuši daļu savas vīzijas, daļu pasaules redzējuma.

No sirds pasakāmies visiem māksliniekiem par uzdrīkstēšanos iesūtīt savus skaistos darbus virtuālajai izstādei “Vernoreksija”,

De.ģenerācijas komanda

Kamēr paveroties ārpus stikla rūts, vēl vērojam cieši neatlaidīgo ziemu, kura atkal ir paguvusi aizsegt pirmos cerīgos, nupat izlīdušos pavasara asnus, ikviens no mums jūt mazas pulsējošas vibrācijas pēc pavasarīgās romantikas. Par to arī viennozīmīgi pārliecinājāmies pagājušajā nedēļā, kad kopā ar komandu aplūkojām lieliskos jauno un talantīgo dzejnieku iesniegtos darbus, kuri pauda sabiedrības ilgas pēc šī cerību pilnā un draiskā gadalaika.

“..uzausa cerību mēness
noglāstīja manu slapjo galvu
un teica lai gaidu…” (Samuels Ozoliņš)

Kopumā saņēmām 35 dzejoļus no 7 literātiem.

Kā šaha laukumiņi mūsu sociālajos tīklos sāk izkārtoties “Vernoreksija” dalībnieku pirmie darbi, sniedzot neviltotu literāro baudījumu ne tikai virtuālās izstādes apmeklētājiem, bet arī mums pašiem – pasākuma rīkotājiem.

Izsakoties LaVe vārdiem, arī šis atskats ir tikai “tādi konkrēti un reizē nekonkrēti stāstījuma teikumi, tieši tādi paši kā dzejoļu rindas – pāris novērojumi [..]” par jau aizritējušo pasākuma prelūdiju. Līdz ar to literārās daļas skatuves dekorācijas ir gatavas un vēl priecēs mūsu sekotājus līdz pat 26. martam mūsu Instagram un Facebook profilā, līdz stafetes kociņu pārņems vizuālizācijas darbi. 

“[..] pazaudētā gravitācija meklē pasauli
ko turēt
mēs sazvērnieciski sasmaidāmies:
tev mūs vairs nenoturēt” (Gabriela Skrauce)

Sirsnīgi pasakāmies drosmīgajiem māksliniekiem par uzdrīkstēšanos iesūtīt savus skaistos darbus virtuālajai izstādei “Vernoreksija”

 De.ģenerācija komanda

No 2021. gada 15. marta līdz 2021. gada 25. aprīlim De.ģenerācija savā Instagram profilā (@de.generacija) rīko jau otro virtuālo izstādi. Šī gada tēma ir Vernoreksija.
Izstāde norisināsies trīs daļās: no 15.marta līdz 28. martam tiks izstādīti literārie darbi, no 29. marta līdz 11. aprīlim – vizuālie darbi un no 12. aprīļa līdz 25. aprīlim – audiovizuālie darbi.
Līdz ar to atšķirīgi ir arī pieteikšanās termiņi: literāro darbu pieteikša notiek līdz 12. martam, vizuālo darbu pieteikšana – līdz 25. martam, bet audiovizuālos darbus var iesniegt līdz 7. aprīlim.
Lai piedalītos vairākās kategorijās anketa jāaizpilda atkārtoti.

Izstādei tiek pieņemti darbi, kuri konceptuāli atbilst izstādes tematikai un kuru mākslinieciskā puse un izpildījums ir kvalitatīvs. Izstādes organizatori patur tiesības izlemt, vai darbs atbilst nolikumam un tiek izstādīts.

Pieteikuma veidlapa

Vadlīnijas