“Time Record”

Veronika Moshnikova(PL, UA)

“Time Record”

Glezna, 150x110cm, 2021

Anotācija

-The series of works “Time record” is my monologue and, at the same time, silence – the silence in which memory disappears. It touching the topic of Time as a post traumatic reaction to the political situation in my native country – I was born in Crimea (Ukraine), but now it is annexed by Russia. I am observing my own psychological time (after culture trauma) creating records of time.

The brush trace – a point – not based on anything, suspended in the space of the canvas, has become for me the beginning and the foundation of my work, the transition from non-being to being, a time segment. As a basis, point is invariably present. It is considered to be an initial element of the world and every mass present on it. The point is the basis and centre of gravity of all substances (the nucleus of any atom, body organ, organization). The point is also a medium of information, multiplied – it creates a larger unity. I collected them in intervals of work, large spots were created, and then, growing, they covered the whole area of the canvas. They had alternating energy in them – in a sense, they created a map of energy, a map of psychological time, referring to space. The canvases covered with points were put away and I created more. Only when I looked back, I did discover a greater sense in them. These works give information about my condition and my feelings. They are a record of my sense of inhibition, suspension, uncertainty about what will happen next. I felt lost. This passage of time is a reflection of my state. Creating these images was very time consuming. I spent many years creating a kind of psychological map, a time map.

-Darbi no sērijas “Laika ieraksts” ir mans monologs un tajā pašā laikā klusums – klusums, kurā atmiņa pazūd. Laika motīva skaršana kā posttraumatiska reakcija uz politisko situāciju manā dzimtajā valstī – esmu dzimusi Krimā (Ukrainā), kuru tagad ir anektējusi Krievija. Veidojot laika ierakstus, es vēroju pati savu psiholoģisko laiku.

Otas triepiens – punkts -, patvaļīgi atrodoties uz kanvas plaknes, ir kļuvis par mana darba sākumu un pamatu, par pāreju no neesības uz eksistenci, laika segmentu. Kā bāze punkts ir nenovēršami klātesošs. Tas tiek uzskatīts par pasaules pirmelementu, un katra masa balstās uz to. Punkts ir ikvienas substances gravitācijas bāze un centrs (katra atoma, ķermeņa orgāna, organizācijas kodols). Punts ir informācijas medijs, pavairots tas rada lielāku veselumu. Es tos krāju darba intervālos, tie veidoja lielus laukumus un tad, tiekot audzēti, piepildīja visu darba laukumu. Tajos bija maiņstrāvas enerģija – tie attīstīja enerģija karti, psiholoģiskā laika karti, atsaucoties uz telpu. Kanvas, kas bija jau piepildītas ar punktiem, tika noliktas malā, un es radīju vēl. Tikai atskatoties uz paveikto, es tajos atradu pilnīgāku jēgu. Šajos darbos ir iekodēta informācija par manu kondīciju un sajūtām. Tie ir kavēšanās, iestrēgšanas ieraksti, nezinot, kas notiks tālāk. Es jutos pazudusi. Šis laika ceļš ir reflekcija par manu stāvokli. Šo darbu radīšana prasīja daudz laika. Es pavadīju gadus, veidojot savu psiholoģisko karti, laika karti. 

%d bloggers like this: